Lēnām atgriežas apziņa... No sākuma tā pavisam izplūdusi, bet tagad jau kristālskaidra.
Caur aizvērtajiem plakstiem redzu siltu, patīkamu gaismu. Jūtu, kā tā viegli apņēmusi visu ķermeni.
Lēnām atveru acis... Ieraugu debesis. Bet tās nav zilas. Visas debesis pilda šī gaisma. Meklēju sauli... Nav. Ir tikai šī gaisma, kas itkā nāk no visurienes un nekur neaiziet. Maigā gaisma piepilda visu plašo vientulības tukšumu, ko redzu sev apkārt. Līdz pat horizontam te nav ne jūru, ne mežu, ne kalnu. Tikai viegli viļņotas, krāsainas pļavas. Tik liels plašums. Un es te esmu vienīgais.
Lūdzu, es gribu pamosties no šiem sapņiem! Vismaz no viena...