| (novēlotais ieraksts) |
[15 Nov 2006|12:33am] |
|
Lēnām atgriežas apziņa... No
sākuma tā pavisam izplūdusi, bet tagad jau kristālskaidra.
Caur aizvērtajiem plakstiem redzu
siltu, patīkamu gaismu. Jūtu, kā tā viegli apņēmusi visu
ķermeni.
Lēnām atveru acis... Ieraugu
debesis. Bet tās nav zilas. Visas debesis pilda šī gaisma. Meklēju
sauli... Nav. Ir tikai šī gaisma, kas itkā nāk no visurienes un
nekur neaiziet. Maigā gaisma piepilda visu plašo vientulības
tukšumu, ko redzu sev apkārt. Līdz pat horizontam te nav ne jūru,
ne mežu, ne kalnu. Tikai viegli viļņotas, krāsainas pļavas. Tik
liels plašums. Un es te esmu vienīgais.
Lūdzu, es gribu pamosties no šiem
sapņiem! Vismaz no viena...
|
|
|
[15 Nov 2006|01:29am] |
Tukši apvalki rada tukšus apvalkus.
Tie visi meklē dzīvības sulu, ko iesūknēt sevī. Meklē visās nepareizajās vietās. Vienādās nodarbēs, irstošās parādībās, bet tas tikai notrulina. Meklē svešos korpusos, mēģinot apmānīt sevi un pieradinātos, kamēr beidzot smirdīga nāve atrod viņus visus.
|
|