tikko iestājos nogaidītāju klubā. esmu jauniņā un gribas spirināties, bet varbūt nogaidīt. gribas kaut ko pret gļēvulību un pašapmānu un nepiedodamu sava un ne sava laika tērēšanu. ar putām uz lūpām par nokaitētu jūtu strauju dzesēšanu, ne lēnu atdzišanu, griešanu, ne stiepšanu.
jaunības maksimālisms uz šī aristokrātiski nesteidzīgā fona līdzinās vienai no ierindas sērgām, kuru vēlams izslimot bērnībā, lai brieduma gados muļķīgā kārtā neaizietu