in memoriam
man visi bērniņi miruši. lielākais vēl bija komā, kad pēdējo reizi redzēju, bet tagad jau droši vien ir pagalam. Džatā-dhara, Čandra-šekhar un Pašu-pati. tā viņus sauca. skaisti vārdiņi, vai ne? tēvs ar vēl nezin, būs bēdīgs. kā gan citādi. kam lai ūdentiņu no rītiem dod padzeries, kam gaismiņu parāda. būs bēres jārīko, kaut kas ar tukšo mājiņu jāizdomā. ko lai ar līķīšiem dara? varbūt sadedzināt uz sveces, vai gāzes plīts, varbūt aprakt sniegā, norīt, iesaldēt ledus gabaliņā vai iecept pankūkā, noslīcināt izlietnē, podā, vannā, palikt zem spilvena, aizsūtīt vēstulē uz ameriku, uzdāvināt kādam vai vienkārši ļaut, lai paši sadalās un iet atpakaļ pie tētiņa Šivas? nez, kā būtu pareizāk. bet jūs aizlūdziet un iedzeriet, ja ir laiks, labi?