Nebūšanas ar mašīnu (daļa 2) - ceru pēdējā.
Tā nu trešdienas pēcpusdienā braucu no Preiļiem, paveikusi darbus, kas bija jāizdara un priecājos par jauko laiku un kluso meža ceļu, kam braucu cauri. Priekšā neliels līkums, pie kura uz 80 vēlams piebremzēt, ko arī grasījos darīt. Un brīdī, kad spiežu bremzes, man vņu vienkārši NAV!!! Neieslīgšu detaļās, kā noliku masīnu mierā, bet (paldies Dievam) mašīnu noliku mierā uz ceļa, nevis pret koku. Tajā brīdī, kad izdvesi atvieglotu nopūtu par apstāšanos, man nolaida pakaļējo riteni...
Pa labi no manis dziļš mežs, pa kreisi no manis kapi, līdz tuvākai civilizācijas vietai turp un atpakaļ kā minimums 10 km. Sajūtas - nevar saprast, raudāt vai smieties, bet neizsakāma vēlme bija smiet;)
Turpmāko 2 stundu laikā, kamēr gaidīju palīdzību no atsaucīgās Preiļu rajona ugunsdzēsības brigādes, man neviena dzībva dvēsele garām nepabrauca. Bet palīdzība atbrauca, paldies preiļu puišiem;)

Amerikāņu kalniņu adrenalīna līmeņa deva asinīs ir dabūta pat nebraucot ar tiem. Tādi lūk piedzīvojumi.