4 un 4 minūtes
Šajā dienā es pamodos agri, pat pārāk agri - pulkstenis rādīja tikai 4 un 4 minūtes no rīta. Es vēl mazliet pavāļājos pa gultu un tad piecēlos. Kā parasti brokastīs apēdu divas ceptas olas un dažas sviestmaizes. Pēc tam steidzos uz darbu - tā bija mana pirmā darbadiena jaunajā darba vietā. Biju jau izgājis pa durvīm, kad atskārtu, ka esmu aizmirsis uzlikt savu rokas pulksteni. Steidzos atpakaļ un paķēris to atkal skrēju uz autobusu. Nebūt negribējās nokavēt jau pirmajā darbadienā. Jūs taču varat iedomāties, ko par mani nodomātu mani jaunie kolēģi, ja es kavētu jau pirmajā darbadienā.
Braucot autobusā ievēroju, ka pie kādas tuvējās pulksteņu remontdarbnīcas pulcējās cilvēki. Nodomāju, kas nu būs, vai atkal kāds kārtējais pikets, un par ko tad šoreiz, par to, ka vajadzētu mainīt laika skaitīšanas sistēmu. Par to nesen bija rakstīts presē - cilvēkiem esot apnikusi līdzšinējā laika skaitīšanas sistēma un viņi vēloties, lai tiktu ieviesta jauna, bet man gan patīk šī pati. Patiesība man vispār nepatīk nekas jauns, tādēļ es pie sevis kārtējo reizi nodomāju: "Novatoristi - kā es viņus neciešu!".
Mana pirmā darbadiena noritēja veiksmīgi - es nebiju nokavējis un kolēģiem nebija radies slikts priekšstats par mani. Es jau biju atpakaļceļā, kad ievēroju, ka mans rokas pulkstenis ir apstājies, tas rādīja 4 un 4 minūtes no rīta. Pa dienu to pat nebiju ievērojis - laikam ierastais dienas ritms visu kārtoja manā vietā.
Atcerējos par pulksteņu darbnīcu, pie kuras no rīta biju manījis pulcējamies cilvēkus. Es izkāpu no autobusa un jutos manāmi apstulbis, ieraugot, ka cilvēku pūlis bija kļuvis krietni vien lielāks, bet nekāds pikets tā arī nenotika. Kņada bija tik liela, ka nebija iespējams saprast, kas te īsti notiek. Prasīju kādai pavecākai kundzei, kas stāvēja netālu no manis - kas te notiek, kas tā par drūzmēšanos? Bet šī man niknā balsī atbrēca - "Kā, vai tad jūs nezināt - visā pilsētā ir apstājušies pulksteņi, neviens no tiem vairs nerāda pareizu laiku, tie vispār vairs nerāda nekādu laiku. Tie visi ir apstājušies un rāda 4 un 4 minūtes no rīta, un ko jūs vispār man te piesējāties?" Es nobrīnījos un devos mājās, pat nemēģinājis izlauzties cauri pūlim, lai atdotu savu pulksten remontam.
Ceļā uz mājām sajutos mazliet savādi - likās, ka apkārtnei kaut kā trūkst, bet nevarēja saprast kā īsti. Viss likās tik svešāds, bet reizē arī tik pazīstams. Un šī bija pirmā reize, kad man patiešam palika bail, bail no nezināmā, bail no tā, kas nu būs. Bet neko, aizgāju mājās un tā arī nekas nenotika.
Nākošajā dienā atkal pamodos agri, pulkstenis atkal rādīja 4 un 4 minūtes. Man galvā skanēja kāda balss, un tā teica: "Vakar kāds nomira, vakar kāds nomira, vakar kāds no...." Un es sapratu, es sapratu, kas vakar nomira. Vakar nomira laiks. Laiks bija miris vakar 4 un 4 minūtēs no rīta.