muļķā Līva. saskatījos visādas bildes. nu kuras nedrīkst, jo pati zinu, ka visu ko sadomāšos un vnk uznāks pilnīgi stulba un nevajadzīga greizsirdība. Zinu taču, ka viņa ir sen sen pagātnē. Viņš dievina mani. Arī mīl simtreiz nopietnāk un vairāk par visām tām citām kas viņam jebkad bijušas. Un vispār, ar mani viņš ir cits cilvēks. Es nedrīkstu iedomāties viņa pagātnes notikumus saistīt ar to cilvēku, kas viņš ir tagad. Cilvēks ir viņš pats tikai kādu daļu no milisekundes. Nu to pavisam īso tagadnes laika sprīdi. Es nevaru atcerēties sevi bērnībā un teikt - tā biju es. Nē. Tā bija Līva, tikai cita. nu 7 gadus veca ar tādām un tādām īpašībām un sajūtām. Tagad es arī esmu Līva. 20 gadus veca. bet ne pavisam tāda kā biju toreiz. es esmu tagad.