5/7/12 11:50 pm
MERMAID MOTEL
vēstules sīrupiņam
5/6/12 03:43 pm
Runājot par to, kā dzīvē trūkst, nešaubīgi varu teikt, ka laimei trūkst moča un nevis melna, klasiska, čoperveidīga skaistuļa, par kādu sapņoju pirms pāris gadiem, bet melna, seksīga, ātra un maksimāli sportiska - tāda, kādi man vēl ne tik sen vizuāli riebās. Nu, tāda kā tie, kas mēdz būt nokrāsoti tajos bezgaumīgajos elektriski dzeltenajos toņos, tikai no matu galiņiem līdz papēžiem melna. Jo dzīve ir pārāk īsa, lai nenoliktu A kategoriju, vai ne. Akkk, kā es lidotu, kad izdotos attīstīt skilus līdz līmenim, kad jūties ērti un droši!5/5/12 09:46 pm
Apvāršņi, verieties.4/22/12 09:55 pm
i only wanted to see you bathing in the purple rain4/11/12 11:10 pm
Man līdz pedantam tālu, nokritušu grāmatu no grīdas paceļu tik` tad, kad vairs netieku garām, taču mazie sadzīves prieciņi ir glīti pa pāriem salikt, smuki salocīt tīrās zeķes un ielikt atvilktnē. Tad vēl man patīk kārtot mācību materiālus - salikt pa kaudzītēm, uztaisīt caurumiņus un glīti sašūt kā tiesu nolēmumus, kuri uz vairākām lapām. Un vēl nagu lakas turēt kastītē, glīti saliktas vienu otrai blakus, patīk.Riebjas izmantot svešus rakstāmpiederumus, jo tas ir nehigiēniski, un šaaausmīgi nepatīk oranžā krāsa - pavei, kādas atklāsmes nāk, tīrot māju!
3/1/12 11:57 pm
Ārā tāds silts, mikls, sen nozaudēts un pēkšņi atrasts gaiss, mans gaišais mētelis, romantiski un ironiski es Raiņa bulvāra liepās saliju, tāda kā saldsērīga nostalģija, labdabīgi noskaņoti cilvēki visapkārt, sajutu sevi pašas papēžu klaboņā un garāmgājēji izšķīda - laba, laba diena bija pirmais marts.2/29/12 10:34 am
Es, lūk, nekad neesmu sapratusi, kā var dzert tēju vai kafiju. Nu, nelaimes pēc, ja apstākļi īpaši, kādu zāļu tēju jau var iztriekt, bet viss tas stafs, ar ko slimo pasaule, - aromātiska kafija, aromātiska tēja - man ir nesaprotams. Kafija taču nemaz nesmaržo, tā nepatīkami ož un krāso zobus, nemaz nerunājot par tēju, kura zobiem nodara to pašu, un, galu galā, tas taču ir negaršīgi!Man bērnībā likās, izaugšu liela, dzeršu kafiju kā mamma, un, pavei, izaugu un atklāju, ka tas sūkā. Pārtikā ir tik daudz ķīmijas un cigaretēs tik daudz darvas - man vienkārši roka neceļas piesārņot sevi papildus. Es dzeru ūdeni. Ir labi.
2/16/12 01:32 am
Pēdējoreiz socionikas testu pildīju savā vētru un dziņu laikmetā, tas ir, 16-17 gadu vecumā, un tad man katrreiz sanāca kaut kas cits, bet tagad, bāc, es aizpildīju un parakstos gandrīz zem katra vārda - sen nekur nebiju lasījusi tik precīzu sevis raksturojumu. Tur taču gandrīz citāti un lozungi, kurus mūžīgi vāvuļoju! Nepiekrītu par visiem 100, bet ir tuvu pilnībai - 85% atbilst! Es gan diži nepriecājos - kārtējais pierādījums tam, ka no manis nekad neiznāks tāda sieviete, kāda es gribētu būt. Proti, esmu relatīvi apmierināta ar sevi kā cilvēku, bet, pildot sievietes lomu, visas šīs īpašības man nekādi nepalīdz.Links uz testu, ja kas - http://www.yourideal.lv/?sec=test
2/13/12 11:53 am
Finansiālais iztrūkums, kurā esmu pamanījusies iedzīvoties pēdējo mēnešu laikā un no kura man nekādi neizdodas tikt ārā, tāpēc ka gribas uz tādu balli un šitādu, gribas cigaretes un šokolādi, un lupatas, un pa telefonu runāt, un tad vēl fakts, ka nespēju pieķerties bakalauram un ar katru dienu man arvien neērtāk iet pie darba vadītāja, jo laiks taču rit, bet iedvesma savu tvirto pēcpusi pie manis joprojām nav atvilkusi, un tad vēl visādi sapņi, pilni nelabu asociāciju, un mana draudzene trauksme ir atpakaļ. Netieku vaļā no kņudoņas, no tām skudrām zem ādas - esmu ko svarīgu palaidusi garām, nemanījusi nelaimi piezogamies, laikus dārzu neizravējusi, kļūdījusies. Nespēju saprast, kas tas ir, kas neliek mieru, un, kamēr nezinu, tikmēr neko nevaru darīt, jo nav taču neviena, ar ko izrēķināties, - tas beidz mani nost, goda vārds!2/10/12 01:41 am
.. un suņi, viens - dumjām, izvalbītām acīm, asti iežmiedzis kājstarpē-, cits - nievājošs un greizu sirdi- un trešais - aizvainots, nikns -, trinas gar kājām, skrien līdzi, smilkst dusmās un, kampdami gaisu kā miesu, viņi klabina zobus, un rej,rej,rej, un līdzi lien, lien, lien.- Karavānai nekas nekaiš, paldies!
2/3/12 02:15 am
Esat veikalos manījuši saldējumu Domino - labi saldu plombīra cilindru starp diviem šokolādes cepumiem?Ingman salčikus ražo Mažeiķos, tādā dzeltenā mājā šosejas malā, braucot no omas ciemos pie krustmātes, un, lūk, kad mums ar Linu bija gadi desmit, mūsu spēļubiedrenes Justinas lielais brālis Donatas tur taj` ražotnē visu vasaru strādāja. Viņam par velti mājās deva kastēm "brāķa" - produkciju salūzušās vafeļu glāzītes, saldējumu, kuram nejauši klāt piemaisītas konfektes, taču pārsvarā "Domino" - visu vienos drupušos cepumos.. Tā bija labākā vasara manā mūžā.
2/3/12 01:15 am
Rīga. -20.5°C. Tumšs. Uz ielām cilvēku nav.Desmit džemperos un pufenē iztenterējusi ārā no sēdēšanas sabiedriskajā, sajutu salu lienam augšup pa stilbiem un uz fakultāti metos rikšiem vien, bet - kas tev deva laimes - pa ceļam man tā pārsala deguns, ka gals klāt, tūlīt kritīs nost! Ārsts amputēs! Jāzvana ātrajiem! Nē, omai! Jāada degunam cimdiņš!
Pēcāk gan lietai nolēmu pieiet racionālāk un nonācu pie secinājuma, ka ātra kustība šādos laikapstākļos, lai arī vispārnoderīga, ir ļoti bīstama (tas ir, sāpīga) degunam - kāpjot pulsam, izelpa ir divkārt biežāka, kā ejot normālā tempā, tādējādi nāsīs rodas daudz vairāk kondensāta, kurš attiecīgi, visparastākais ūdens būdams, pie -20°C sliecas sasalt, radīdams sajūtu, kas tautā tiek saukta par sala košanu degunā. Atpakaļceļā izvēlējos mērenu tempu, un tiešām palīdzēja - sajūta, ka tūlīt nokritīs deguns, pagaisa kā nebijusi! :-)
Vispār ne vainas, un tomēr gāju un domāju, ka līdzīgi varētu justies, ja vējš šurp atpūstu radiācijas mākoni un mediķi ļaudīm stingri noliegtu ilgstoši uzturēties ārā; pāris stundas kupenā, un viss, kaput, cilvēks nosalis un cilvēka nav - dzīvībai bīstami laikapstākļi!
1/19/12 04:35 am
Cīrulis nekad neesmu bijis, taču gulēt gājis ap pieciem rītā un cēlies ap diviem dienā neesmu kopš vidusskolas, kad vienā naktī vajadzēja cauri izraut "Parīzes Dievmātes katderāli" vai "Meistaru un Margaritu". Tā nu ir četri naktī, es sēžu pie kancelejas precēm un spīdīgiem konfekšu papīriem nokrauta galda, jo divas pēdējās nedēļas pārtieku tikai no saldumiem un tas nekas, ka man no tāda šokolādes patēriņa pa visu ķermeni sametušās pumpas, es turpinu ēst un ēst, un izlikties, ka tas nekas, ka niez visas malas, it kā man būtu vējbakas, bet tas jau ir stāsts par to, kāds es patiesībā esmu bērns, tāpēc to šoreiz necilāsim, tātad, kur es paliku, ak jā, sēžu pie sava nokrāmētā galda un šuju kopā mācību materiālus nākamajam eksāmenam, it kā tie būtu svarīgi dokumenti. Ar tādu svarīgu sejas izteiksmi šuju. It kā tas, ko es daru, būtu svarīgi. It kā kaut kas no tā, ko daru, būtu svarīgi.Kopš uzsnidzis sniegs, ēnas uz istabu sienām kļuvušas mīkstas un siltas, tādas kā laternu dzeltītais sniegs aiz loga. Sniegs atstaro gaismu, bet varbūt es maldos, fizikā īpaši neveicās, biju aizņemta, gatavojoties sesijas eksāmenam par Pliekšānu, un žēl, ka tā, - meklēt tik vienkāršu un tomēr man izplūdušu informāciju, kā, sacīsim, vējš rodas, nesanāk rūmes darāmo darbu sarakstā, galīgi nesanāk, nu. Gaisa masas kustas, atmosfēras spiediens, viss tāds, es saprotu, bet kas tālāk, kāpēc tā ziemelis pūš, ka, atraujot rokas no zemes, krūškurvī sāk kāds izmisis gaudot kā vilks uz mēnesi, un tālu prom aizlido sirds, atstājot mirdzošas sudraba sliedes acīs aiz sevis, nezinu. Nav laika, nav vaļas, nav rūmes - jābaro vilks.
12/29/11 12:37 am
Es domāju, cik skolas kontekstā viss ir noticis pareizi un cik šobrīd šķietami pareizos plauktiņos sakārtojušās lietas. Ja pirms gada ap šo laiku es nebūtu nobastojusi divu fakultāšu sesijas, tas ir, kopsummā 11 eksāmenus, no kuriem pēdējo nokārtoju šoruden, es nemūžam nebūtu paņēmusi akadēmisko, es būtu tikusi galā, pabeigusi pirmo kursu un šobrīd studētu lituānistiku. Man taču nemūžam nebūtu ienācis prātā, ka 2011.gada nogalē es beidzot, beidzot būšu tikusi pāri vidusskolas spaidu darbiem un jutīšu nepārvaramu vajadzību atgriezties pie savām saknēm -mērķtiecīgas fantāziju analīzes. Nav jau tā, ka tas būtu ārprātīgi svarīgi un tas ir tas, ar ko gribu dzīvot, tas vienkārši ir iekāriens saprast pāris lietas šajā dzīvē. Es neesmu cilvēks, kas seksa un picas vietā labprātāk izvēlas kaut ko pašrocīgi bibliotēkā izzināt, esmu tam par slinku, man nepieciešama vide, kas, uzliekot zināmus pienākumus un saistības, vēlēšanos izzināt paceļ jaunā līmenī - izzināšanā.No otras puses - arī pirms pusotra gada man likās, ka esmu tikusi pāri vidusskolai, un tā līdz brīdim, kad seminārā uz galda nogūlās pirmais dzejolis vai pirmā luga, neatceros vairs kas tas bija, un pēkšņi viss, kam reiz biju veltījusi tik daudz enerģijas, man likās bezjēdzīgākā lieta pasaulē, tāpēc ka māksla (kur nu vēl tās analīze un/vai teoretizēšana par to!) negriež Zemi ap asi. Tā ir medicīna, tā ir politika, jurisprudence, ekonomika un fizika, kas glābj bērnus Āfrikā, sāk karus, pasludina mierus, lido uz kosmosu, maksā pensijas vai dala naftu, viss pārējais ir plānā galdiņa urbējiem. Māksla kā instruments, kas spēj mainīt sabiedrisko apziņu un vērtības, - labi. Māksla kā sabiedriskās apziņas un vērtību atspulgs - varbūt. Māksla bez uzdevuma - kāda personīgais pārdzīvojums vai meistarības demonstrējums -, pašpietiekama māksla, kas nekalpo augstākam mērķim, nav nekas cits kā nejēdzība. Nav tā, ka tas manī neizraisa emocijas, nav jau tā, ka nespēju identificēties vai novērtēt, es vienkārši neredzu jēgu lietām, kuras pa lielam šajā dzīvē neko neietekmē.
No trešās puses, es esmu tur, kur es esmu, un sajūsmināti gaidu brīdi, kad atgriezīšos fakultātē. Kāpēc? Nezinu, meklēju - ko gan es saprotu, ja priekšroku dodu picai un seksam? Pašpietiekama, bezjēdzīga māksla kā ceļš uz personības pilnveidi, analizējot kāda pārdzīvojumu, aptverot svešu pieredzi un tādējādi stabilizējot un sakārtojot pašas vērtību sistēmu, lai pēc tam ietu griezt to pasauli riņķī?
3/29/11 10:57 pm
Dienas kā palagi klājas viena virs otras starp visiem tiem sapņiem, cigaretēm, treniņiem, likumiem, smiekliem, mīlām un naidiem, kaķiem un pelēm; laiks plūst uz mani liels un liktenīgs kā šķībacains cunami, es iekāpju laivā un airēju. Te ir mana auglīgā zeme, te ir tas krasts, pašas asinīm, sviedriem un asarām skalots, un nav tādas vētras, kas spētu mani vairs apturēt.
Powered by Sviesta Ciba