To, kas ar mani notiek, būtu pelnījis tikai ļoti, ļoti slikts cilvēks. Vai man tāpēc būtu jāsecina, ka esmu ļoti, ļoti slikts cilvēks? Nu nē, es neesmu, man nav tik daudz brīvā laika, lai citiem darītu ļaunu. Es nezinu, kur lai rodu spēku ar visu tikt galā, - nākamnedēļ ir četri eksāmeni, 2 kontroldarbi, gājiens uz policiju ar visu to lūgšanos, lai man neatņem tiesības, kas man riebjas jau teorētiski, bet nekas cits neatliek, man tiesības vajag, pirmā sēde, bet es vēl neesmu pabeigusi iepriekšējās nedēļas darbu, kura deadline ir pirmdiena, nemaz nerunājot par to, ka es jau nedēļu kavēju maģistra tēmas iesniegšanu, un tad vēl tas fakinais regress un sods, kura apmaksai aizies milzīga nauda, fak. Atā, atā, mans skaistais atvaļinājum.
Manām garīgajām spējām trīc rokas un dreb apakšlūpa. Iespējams, es neesmu gana stipra, lai visu šo panestu. Tas par to, ka katram tiek dots tik, cik viņš spēj panest, ir bulšits. Turklāt šī ideja ir absurda, jo vājos nostāda krietni izdevīgākā stāvoklī kā stipros; nesaprotu, kā tā spējusi iekarot tādu popularitāti.
Bet labi, es beigšu sevi žēlot, okei, tā ir kaut kāda melnā strīpa, nopietni. Nezinu, vārdu sakot, kā tagad piecelties un satriekt visus šos sūdus lupatās, man nav spēka. Pamatā tāpēc, ka es zinu, - aizies šīs problēmas, nāks vēl lielākas. Dzīve ir kaka, un jo tālāk tu brien, jo dziļākos mēslos nokļūsti, un tas ir viss, kas man sakāms.