Ir tiešām ļoti skaisti šodien ārā - visi koki nosarmojuši balti. Esmu nesen pamodusies, pabrokastojusi, sakārtojusi darba datora mapes un principā - gatava strādāšanai un skolas parādu rakstīšanai, bet es nevaru, sniegs projām sauc, gribu uz mežu, gribu vāļāties ar suni pa kupenām, velt sniegavīru. Nu, vismaz pastaigāties, Ušakovs pirms pašvaldību vēlēšanām īpaši piedomājis pie Ziemassvētku dekorācijām, pie katedrāles uzcelta piparkūku pilsētiņa, pa kuru dzīvojas truši. Vakar ap pulksten 20iem tenterējot no darba uz skolu, stiepjot trīs kilogramus smagu laptopu, somu, kas piekrāmēta ar grāmatām, un paralēli savu papēžu dēļ cenšoties neiekrist kupenā, ļoti dusmojos uz visu, līdz ieraudzīju tos trušus. Nostājos pie piparkūku pilsētiņas, skatījos uz trušiem un priecīgi smaidīju. Minūtes trīs vēlāk ievēroju, ka kaut kāds idiots muļķīgā cepurē uz mani dīvaini skaitās; uztaisīju nopietnu seju un aizgāju prom.
Jūtos ļoti vientuļa šodien ar saviem entajiem parādiem un nepabeigtajiem darbiem. Būt pieaugušam nav ne uz pusi tik forši, kā bērnībā likās. Forši ir rīkot izmeklēšanas, lūk, tas gan ir forši. Kolēģis, kam ir pieeja visām datubāzēm, bija izgājis, man steidzami vajadzēja informāciju, apzvanīju pusi Rīgas, līdz atcerējos, ka man taču ir gali policijā, un atklāju trūkstošo ķēdes posmu keisā - noķēru baigo kaifu, kad izdevās ar faktiem pierādīt savu konspirācijas teoriju. Nu, tā kaut kā. Nu, nezinu, vārdu sakot, laikam jāizkūņojas no pidžamas un jāiet pie spoguļa iztaisīties par skaistuli, jābrauc tie truši skatīties, jāaizved planšete salaboties un vispār - man Ziemassvētku ballei vajag kleitu.