No otras puses, cik labi, ka man nav bērnu, vīra, nav nekādu dziļi ielaistu sakņu, esmu brīvs cilvēks un jebkurā brīdī varu mest visam mieru. Tas ir, man ne prātā nenāk to darīt, es cīnos tik ilgi, līdz panāku savu, tomēr ir labi apzināties, ka drīkstu padoties, un vienīgais cilvēks, kura priekšā būs jāatbild, esmu es pati. Būtībā man patīk cilvēka kā vientuļas salas koncepts. Mazāk cilvēku, kuru priekšā pirms nāves kaunēties par to, ka dzīve notriekta velti, izšķiesta vējā, izmesta misenē, noslīcināta upē.. nu, vārdu sakot, jūs sapratāt.
Tas ir kaut kāds jaunības maksimālisms, vai kā, bet manī patiesi ir pārliecība, ka būt viduvējam ir negods. Un tāda es šobrīd esmu - negods. Man prieks, ka nav daudz cilvēku, kuriem uz to jānoskatās.