Pirmkart, nesaprotu, kā cilvēki var strādāt kabinetos, kur tapetes vismaz no sešdesmitajiem draud kuru katru brīdi ar visu apmetumu uzbirt virsū. 

Otrkārt, tur bija daudz aizdomīgu purnu, lai neteiktu vairāk. 

Treškārt, ja var ticēt tam, ko izlobīju no aizdomīgo purnu agresīvās bļaustīšanās, VP ir tieši tik ļoti patvaļīga miskaste, kas neievēro kriminālprocesa likumu, cik ļoti man likās. 

Ceturtkārt, joprojām nezinu, cik lielā mērā mani kriminālā pasaule piesaista. Tas ir lieliski, ciktāl tas līdzinās filmām un ciktāl tas nozīmē ieroču nēsāšanas atļauju un zināmu risku, un tomēr atraisa vemšanas refleksus, ciktāl tas attiecas uz reālu, fizisku vardarbību. Šāviens vai precīzs dūriens īstajā vietā man liekas vienīgais salīdzinoši pieņemamais vardarbības veids, visādas preteklības - izvarošana, piekaušana līdz nāvei, pēcāka līķa sadalīšana gabalos un novietošana uz dzelzceļa sliedēm utml.- man atņem ticību pasaulei. Nē, ar padibenēm, kas dzēruma delīrijā sašķērē lauleni ar virtuves nazi, es nevarētu strādāt, ar sarežģītām finanšu shēmām, ar pasūtījuma slepkavībām, ar advancētiem, domājošiem cilvēkiem varētu, jā, to varētu.