Būt nemirstīgam ir banāli; visas radības, izņemot cilvēku, ir nemirstīgas, jo nezina, kas ir nāve; zināt, ka esi nemirstīgs - lūk, tas ir dievišķi, briesmīgi, nesaprotami. Esmu ievērojis, ka pat par spīti reliģijām šāda pārliecība sastopama ļoti reti. Jūdi, kristieši un musulmaņi sludina nemirstību, bet lielā godāšana, ko tie izrāda šai dzīvei, apliecina, ka tie tic vienīgi tai, un visiem pārējiem bezgalīgi daudzajiem mūžiem viņi uzdod šo dzīvi vai nu atalgot, vai sodīt. Tad jau daudz prātīgāks šķiet rats dažās Indostānas reliģijās; šajā ratā, kam nav ne sākuma, ne gala, katra dzīve ir iepriekšējās sekas un iedīglis nākamajai, bet neviena no tām nenosaka veselumu... (..) Ar krietnumu pagātnē vai nākotnē ikviens var iemantot sev svētību, tāpat kā ar kauna lietām pagātnē vai nākotnē - sodību. (..) Viszibenīgākā doma pakļaujas neredzamam zīmējumam un vainago vai aizsāk kādu apslēptu formu. Es zinu par tādiem, kas darīja ļaunu, lai nākamajos mūžos rastos labais, vai arī tas jau bija radies iepriekšējos... Šādi raugoties, jebkura mūsu rīcība ir taisna, bet vienlaikus - arī morāli indiferenta. Nav morālu vai intelektuālu mērauklu. Homērs sacerēja "Odiseju"; bet, ja ir dots bezgalīgs laikposms ar bezgalīgu skaitu apstākļu maiņu, nemaz nav iespējams kaut vienu vienīgu reizi nesacerēt "Odiseju". Jebkurš ir neviens, un viens pats nemirstīgais - tie ir visi. (..) es esmu dievs, es esmu varonis, es esmu filozofs, es esmu dēmons un es esmu pasaule - satriecoši nogurdinošs veids, kā pateikt, ka manis nav.