Лето кислорода ([info]oga_cimze) rakstīja,
@ 2016-10-04 13:51:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Par labo ir grūti rakstīt. Skumjas, sāpes, negācijas var apcerēt, bet labo gribas vienkārši baudīt. Un tomēr es centīšos. Rudenī laiks, kas mani ieskauj, paātrinās, paliek dinamiskāks un jēgpilnāks. Visam notiekošajam piemīt svars. Vasaras bezrūpību un saulē sakarsušo domu plūsmu noskalo nokritušo, rudo lapu straume. Un brīžiem sāk šķist, ka laiks tā vien cenšas izplūst caur pirkstiem kā smiltis, taču es stingri savelku dūres un ievelku sevī visu šo smaržojošo kontrastu haosu un baudkārē izelpoju. Rudens mani iedvesmo, iepūš manī savādu radīšanas spēku.
Zem kājām čaukst lapas, paveros augstāk, koki izrotājušies ar neaprakstāma daiļuma vainagiem, saule kā uz atvadām šad tad noglāsta vaigu, es eju. Eju tur, kur gribu iet, daru to, ko gribu darīt. Jūtos kā kaķene, kas ielauzusies paradīzē. Хожу где хочу, ne tāpēc, ka palikusi bez pajumtes, bet tāpēc ka tā ir jābūt. Katrreiz, kad saprotu, ka neesmu šeit atbraukusi paciemoties brīvdienās, iekšā tāds sajūsmas pīkstiens. Un tā jau pusgadu šī pilsēta mani aijā.
Vakardienas koncerts tā sirreālistiski atsvieda mani laikos, kad blandījos pa pasākumiem, paliku uz mistiskiem afterpārtijiem un iepazinos ar jauniem cilvēkiem. Šampis, mitrās, laternu apspīdētās ielas un es laimīga atgriežos mājās.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?