недо-одиночество
Nezinu vai šis ieraksts būs kādam vai drīzāk sev pašai veltīts...
Pirms tas reāli notika, gan fiziski, gan emocionāli gatavojos tā it kā iestāsies karš. Pilni iepirkuma maisi ar paiku un pārējām "ja nu vdrug ievajadzēsies" lietām. Izstrādāti rīcības plāni dažādām ārkārtas situācijām un vairākas paciņas cigarešu rezervē. Panikotāja, viņš saka. Viņš brauc prom un es palieku ar bērnu. Ne laukos pie mammas, bet viena, toties beidzot Preiļos. Zinu, ka daudzas sievietes ir spējīgas gaidīt vīrus no komandējumiem un misijām pa pusgadu un vairāk, ar vienu bērnu un vairāk, taču mūsu attiecības jau sen ir balstītas uz parasta kopābūšanas algoritma. Jo vairāk viens otru redzam - jo labāk saprotamies, tāpēc pat nedēļu ilga prombūtne ievieš fakinos jautājumus. Не суть. Mani tas biedē vairāk tāpēc ka es palieku viena ar bērnu, nevis pavisam viena. Otrajā variantā viss pat varētu izvērsties ja ne pavisam labi, tad vismaz interesanti un šizīgi. Tagadējā situācijā es nevaru atļauties atkāpties no rutīnas un būtībā man ir jāpavada faktiski divas nedēļas tāda robot-mātes bezierunu režīmā, kas man ir tik ļoti neraksturīgi un smagi. Nolēmu piefiksēt dažādas atziņas, kas mani piemeklēs šajā vientuļās mātes demo versijā.
1. Iespējams, ka pārdzīvojumu vadīts mans organisms sāka fiziski klibot. Nepaspēju es notraukt atvadu asariņu, kā nāca smagā artilērija ar pms un tālāk izrietošajām sekām. Trīs dienas pagāja a ļa "живые мертвецы" un Lai Slavēts Visu Varenais Citramons-P. Šīs jaukās sajūtas nemanāmi pārplūda citā watafak dimensijā ar rīta aizlikto degunu(какие-то недо-сопли) un tādu ļoti efemēru saaukstēšanos un tā tas arī turpinās. Недостаток мужика в крови.
2. Sākumā bija tāda neliela atvieglojuma sajūta - beidzot neviens mani nekur nedzen un neuztver par rezervuāru, kur izgāzt savu nervozitāti un stresa radītās, negatīvās emocijas, jo tādu pēdējā laikā bija daudz. Это разгружает мои мозги..
3. Manī sāk parādīties aizdomas, ka pat vislieliskākajiem draugiem, sieviete ar bērnu paliek par sievieti ar bērnu, nevis draugu un tas mani skumdina līdz sirds dziļumiem. Varbūt es atkal iedomājos par daudz un iespējams vajadzētu arī pašai vairāk spert pirmos soļus, taču kaut kas man uz pleca intuitīvi čukst, ka apkārtējiem vajadzīgs rokenrols, nevis siekalas un vāvuļošana. Kauns atzīt, kaut kā es biju sasapņojusies pa daudz, ka varēšu tik pat labi un jautri pavadīt laiku Preiļos arī bez Lapas, tiekoties ar mūsu baru. Ņifiga. Kaut kādas pieaugušo spēlītes te ieslēgušās.
4. Un vēl..Nezinu no kā tas ir atkarīgs, bet bez Viņa, mans garastāvoklis ir pārlieku mainīgs un visbiežāk uz tādu depresīvi ņaudošo pusi. Vakar vai šodien, midzinot sīko, atcerējos, kā mums viss iesākās. Тогда все было так трогательно и классно..Atcerējos un apraudājos. Nožēlojami.

Gandrīz nedēļa pagājusi, vēl nedēļa priekšā. Соберись!