mhm, zinu to stāvokli. tjip pareizi jau ir negaidīt un neiespringt, bet ej un tā izdari ar. enīvej, kkā sliecos ticēt, ka līdzsvaram jābūt un pēc posma, kurā nekas nerisinās un samežģās jābūt tādam, kurā viss sarisinās, ne? :)

jā, tikai kad? līdz tai baltajai zebras strīpai var arī nedavilkt, ja melnā ir pārāk plata. vai arī, ja baltā pēc tam ir pārāk šaura, neproporcionāli šaura...

fak, tāds pats pataloģisks pesimisms kā man speras ārā. pēdējā esmu sākusi lietot teicienu- ja Tev liekas, ka iet slikti, paprasi, kā iet man :D Bet, ja nopietni vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet nedrīkst par tiem sūdiem domāt, tā viņi tikai vairojās, maksimāli jāignorē un tad augstākajiem tumšajiem spēkiem paliks boring spēlēties un tas viss beigsies.

Tu tak gatavā optimiste! :D

es jau 98% laika visu to ignorēju, bet tad ir brīži, kad tie 2% pārāk raujas ārā un realitāte ir pārāk smaga, lai no rīta uzvilktu kājās savas augstpapēdenes un turpinātu nest visas pasaules raizes uz saviem pleciem - ceļi vairs netur. un tad Tu lamājies un zākājies, lai tikai nenokristu uz ceļiem un, tos sabrāžot, nesaplēstu zeķes!

un es tagad lamāšos, ja jau tas palīdz! :)

esmu pilnīgs depresīviķis pa žizņi, tāds kam gribas katru otro dienu iet stūrī nomirt, bet kā ir tā jādzīvo :D tas optimisms vairāk ir vēlme sev iestāstīt, ka viss būs labi, bet lūk augstākā pilotāža esot noticēt, tad arī viss sākot mainīties...