Tu tak gatavā optimiste! :D

es jau 98% laika visu to ignorēju, bet tad ir brīži, kad tie 2% pārāk raujas ārā un realitāte ir pārāk smaga, lai no rīta uzvilktu kājās savas augstpapēdenes un turpinātu nest visas pasaules raizes uz saviem pleciem - ceļi vairs netur. un tad Tu lamājies un zākājies, lai tikai nenokristu uz ceļiem un, tos sabrāžot, nesaplēstu zeķes!

un es tagad lamāšos, ja jau tas palīdz! :)