un ne jau par demogrāfisko attīstību visu laiku ir jāsatraucas - mazāk cilvēku, vairāk gaisa, vairāk resursu, vairāk platības katram! Uztraukties vajadzētu par slimu sabiedrību, ko mēs paši radām nebūdami gatavi uzņemties vecāku lomu! es esmu vecāks un labi apzinos ko daru pareizi vai nepareizi sava bērna audzināšanā. daudz jau no svara, ka esmu to mācījusies un tas ietilpst manā profesijā, bet ja ir kādas problēmas ģimenē, priekš tam jau tie speciālisti ir domāti kas var ko ieteikt, nevis kā vairums dara - vienkārši piever acis un pastumj bērnu tuvāk datoram ar domu - gan jau pats kaut ko iemācīsies un sapratīs!

manuprāt, ir jāsatraucas arī par demogrāfisko situāciju, bet tādā gadījumā ir arī jāapzinās, ka ir jāvar nodrošin''at apstākļi, lai vecāki ir spējīgi audzināt bērnus. mana izglītība paredz paskatīties plašāk, līdz ar to man negribētos "spēlēt vienos vārtos" un teikt, ka tikai paši vecāki ir vainīgi, arī vecvecāki, kas sāka praktizēt neaudzināšanu, līdz ar to jaunajiem vecākiem nav tās bagāžas un viņi nezina kā. es arī nezunu kā - es biju priekšzīmīgais bērns, kas vienmēr prata analizēt un izdarīt pareizo izvēli. Līdz ar to man nav ne jausmas kā audzināt. un tie speciālisti - es paskatos uz mūsu jaunajiem speciālistiesm skolotājiem/sociālajiem dar'biniekiem un man vemt gribās. problēma jau ir plašāka - izglītības sistēma, valdības programmu neesamība un visbeidzot mūsu pašu kūtrums un negribēšana.


kropla sabiedrība, laikam, ir mana sāpīgā vieta. un godīgi sakot, man nav ne jausmas, no kura gala sākt, lai kaut ko labotu, jo mēs esam tik debīli, ka visu sačakarēsim tik un tā. problēma jau ir cilvēkos, nevis sistēmā, nevis apstākļos, pieredzē vai kur citam, ka esam idiotu tauta, ta esam.