Nebūt ne - ir jābūt īpašam, citādi tak pat uz laiku neņemtu!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu... mīlestībai ir tāda īpašība, ka tā izslēdz šādu „jautājuma nostādīšanu” (kā pukstā). Ja mīlestības nava, tad jau mierīgi var vienoties, kas diviem pieaugušiem cilvēkiem ko nevienoties

(Reply to this) (Parent) (Thread)

katrai mīlestībai savas īpašības. Izslēdz to drīzāk iemīlēšanās un "rozā brilles".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liekas, ka pat tā iemīlēšanās un rozā brilles pilnībā neatslēdz veselo saprātu. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Beidz,ir taču jāsaglabā mazliet tādas kā hmm... apgarotas? panaivas? būtnes tēls! :D

(Reply to this) (Parent)

saprātu, kas liek slēgt līgumu? :DD

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tici man - no pieredzes - laulību līgumi pašreiz ir ļoti populāri, bet laulības kā tādas kļūst ... atavisms.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē nu jā, laikam jā

es jau tikai par personisko, neviens man neliek dariit „kā ir populāri”. Ja par to, ka „vajadzētu atļaut ZAGSos”, nevienu netaisos regulēt. Savas domas izteikt — to gan.

(Reply to this) (Parent)

un ja par to — „a ja nu man pēkšņi, pēc pieciem gadiem...”, nevajag būt infantīliem un ķerties pie pirmā impulsa. Ja nevari no sirds apsolīt, nu tad nekā (jau no sākuma) :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

...ja nevēlies, lai uz visu mūžu, bet tā

(Reply to this) (Parent)

Nepiekrītu - labāk burvīgi 5 gadi, nekā apsolīti 25, kur labos 5 jau vairs neatceries tāpēc vien, ka tie bija tik sen un vispār no rīta pamostoties vairs nezini, kāpēc tu ar to svešo personu guli vienā gultā. No sirds apsolīt var tajā momentā, bet, arī apsolot no sirds, neviens nevar paredzēt, vai apstākļi nav tik ļoti mainījušies, ka pēc gadiem 15 no sirds dotais solījums ir izpildāms tikai sakostiem zobiem un naidu acīs. Kam to vajag?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zobus un naidu laikam nevajag nevienam

(Reply to this) (Parent)

Nu, bet tieši tā! Mīlēt, protams, var bez kādiem līgumiem, taču laulība IR tiesisks un saimniecisks darījums, nevis kas cits! Romantizētā aura ap šo institūciju īstenībā ir gluži nesens (apmēram, no 18.gadsimta)izpušķojums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es domāju, ka laulība vispirms ir mīlestības iemiesojums. Ja kādam nav, nu atvainojos...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja jau tām, ta apkārt varam novērot ne pārāk daiļus mīlestības iemiesojuma paraugus. Mīlestība, manuprāt, nav jāiemieso laulībā. Laulību uztveru vairāk kā juridisku aktu, bet katram savs. Man patiešām prieks un arī izbrīns, ka pastāv arī tāds viedoklis, kā tavējais.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mani izbrīna, ka cilvēki pieļauj kaut kādus ekonomiskus pamatojumus, neapjēdz, ka paši var būt brīvi un neatbilst teorijām un tad sten, „šī smirdīgā dzīve”, „nekam nav jēgas” :)))

atvaino, spamošanas noskaņojums kaut kāds uznācis

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man gan šķiet, ka laulības, kuru pamatā ir ne tikai "plika mīlestība" ir daudz noturīgākas.

(Reply to this) (Parent)

nu labi, zīmogs jau formāla lieta

bet faktiski — dzīvošana kopā — protams, ka dēļ mīlestības.

(Reply to this) (Parent)

Ar mīlestību no laika gala laulībai bijis ļoti maz sakara. Laulība kā institūcija ilgstoši bijusi nepieciešama, lai nodrošinātu pēc iespējas veiksmīgāku sabiedrības atražošanos un uzkrājumu nodošanu nākamajām paaudzēm. Par to, ka laulībā ir vēlama (nevis nepieciešama) laulāto savstarpējā mīlestība, cilvēce aizdomājusies salīdzinoši nesen.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es domāju, ka salīdzinoši nesen cilvēce ir sapisusies ar savu ekonomiku, pirmām kārtām

kam bija vajadzīga sekmīga atražošanās, senatnes sociologiem? Man šķiet, sociologu mūsdienās ir krietni vairāk. Jeb cilvēki senlaikos „kopojās, lai izpildītu tautas neizzušanas plānu”? :D varbūt arī bija kāds.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:))))
Žetons par "senatnes sociologiem".:)

Skaidroju uz pirkstiem.:)

Redz, mazliet reālistiska skatījuma uz dzīvi, un paaveras pavisam prozaiska aina - bērni vienmēr bijuši vajadzīgi:1) lielajai, mazturīgajai sabiedrības daļai kā darbaspēks un investīcija nākotnē. Resp., pieaugušie bērni ir tie, kas uztur novecojošos vecākus, citādi sabiedrība nebūtu varējusi pastāvēt.
2)turīgajos sabiedrības slāņos bija nepieciešams nezaudēt dzimtas identitāti un nodot tālāk uzkrāto īpašumu, varu, titulu utt. Līdz ar to aristokrātu, īpaši valdnieku vidū laulība kā mīlestības apliecinājums vispār NEKAD nav bijusi iedomājama. Čārlzs Vindzors, kurš pēc Diānas nāves uzdrošinājās apprecēties ar mūža mīlu, ir romantiskākais mīlētājs pēdējo trīstūkstošgadu laikā vismaz.:)

Varbūt atklāt Tev vēl arī, ka dāvanas nenes Ziemassvētku vecītis? :)))

(Reply to this) (Parent)

nu ja ... Tu minēsi piemērus, kuru, nešaubos, netrūkst ... es uzskatīšu, ka viņi kļūdās, tā domājot... un viss, „kuru tad internetā var pārliecināt” ©

(Reply to this) (Parent)

nedomāju vis :)

(Reply to this) (Parent)