un ja par to — „a ja nu man pēkšņi, pēc pieciem gadiem...”, nevajag būt infantīliem un ķerties pie pirmā impulsa. Ja nevari no sirds apsolīt, nu tad nekā (jau no sākuma) :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

...ja nevēlies, lai uz visu mūžu, bet tā

(Reply to this) (Parent)

Nepiekrītu - labāk burvīgi 5 gadi, nekā apsolīti 25, kur labos 5 jau vairs neatceries tāpēc vien, ka tie bija tik sen un vispār no rīta pamostoties vairs nezini, kāpēc tu ar to svešo personu guli vienā gultā. No sirds apsolīt var tajā momentā, bet, arī apsolot no sirds, neviens nevar paredzēt, vai apstākļi nav tik ļoti mainījušies, ka pēc gadiem 15 no sirds dotais solījums ir izpildāms tikai sakostiem zobiem un naidu acīs. Kam to vajag?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zobus un naidu laikam nevajag nevienam

(Reply to this) (Parent)