Ar mīlestību no laika gala laulībai bijis ļoti maz sakara. Laulība kā institūcija ilgstoši bijusi nepieciešama, lai nodrošinātu pēc iespējas veiksmīgāku sabiedrības atražošanos un uzkrājumu nodošanu nākamajām paaudzēm. Par to, ka laulībā ir vēlama (nevis nepieciešama) laulāto savstarpējā mīlestība, cilvēce aizdomājusies salīdzinoši nesen.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es domāju, ka salīdzinoši nesen cilvēce ir sapisusies ar savu ekonomiku, pirmām kārtām

kam bija vajadzīga sekmīga atražošanās, senatnes sociologiem? Man šķiet, sociologu mūsdienās ir krietni vairāk. Jeb cilvēki senlaikos „kopojās, lai izpildītu tautas neizzušanas plānu”? :D varbūt arī bija kāds.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:))))
Žetons par "senatnes sociologiem".:)

Skaidroju uz pirkstiem.:)

Redz, mazliet reālistiska skatījuma uz dzīvi, un paaveras pavisam prozaiska aina - bērni vienmēr bijuši vajadzīgi:1) lielajai, mazturīgajai sabiedrības daļai kā darbaspēks un investīcija nākotnē. Resp., pieaugušie bērni ir tie, kas uztur novecojošos vecākus, citādi sabiedrība nebūtu varējusi pastāvēt.
2)turīgajos sabiedrības slāņos bija nepieciešams nezaudēt dzimtas identitāti un nodot tālāk uzkrāto īpašumu, varu, titulu utt. Līdz ar to aristokrātu, īpaši valdnieku vidū laulība kā mīlestības apliecinājums vispār NEKAD nav bijusi iedomājama. Čārlzs Vindzors, kurš pēc Diānas nāves uzdrošinājās apprecēties ar mūža mīlu, ir romantiskākais mīlētājs pēdējo trīstūkstošgadu laikā vismaz.:)

Varbūt atklāt Tev vēl arī, ka dāvanas nenes Ziemassvētku vecītis? :)))

(Reply to this) (Parent)

nu ja ... Tu minēsi piemērus, kuru, nešaubos, netrūkst ... es uzskatīšu, ka viņi kļūdās, tā domājot... un viss, „kuru tad internetā var pārliecināt” ©

(Reply to this) (Parent)