man a pirmais bija no dzemdību nama uz dzīvokli. un nekas garš jau tur nemaz nebija :D
laikam jau tieši tādēļ visā pārējā dzīvē man ir gari ceļi no k-kurienes un *mājām (kuras vairs man tādas nemaz sirdī nav, bet tas jau ir cits stāsts).

*mājas šinī gadījumā un arī pašlaik dzīvē ir domāta kā vieta, kur palieku pa nakti

a man mājas joprojām ir tur, kur mani vecāki.
laikam tāpēc, ka ar viņiem jūtos vairāk saistīta nekā ar kādu citu pasaulē.

nu tā kā man nav tās labākās attiecības ar vecākiem, tad es gan tā nevaru teikt. ar māti es mūžīgi kašķējos.
šodien pat sarunas laikā ar viņu pateicu frāzi, ka viņa uzvedās kā tāds tipisks latvietis, kuram galvenais ir ka tik kādam ieriebt, slikti izdarīt vai paņirgāties par kādu. viņa aizgāja uz citu istabu, laikam jau raudāt! bet nu es zinu no kā man ir iedzimts tāds asums [riebīgu frāžu teikšana] un šī lielā emocionalitāte - no mātes!

mhm. mēdz gadīties ar tiem vecākiem visādi. Reizēm jau satracina.

bet par savējiem visā visumā - varu tikai labu.

nu k-kādas baigi sliktā lietas es ar nevaru teikt par viņiem, jo redzu, kā viņi plēšas par saviem bērniem, bet vienkārši es nespēju ar vīniem 9īpaši māti0 lādzīgi komunicēt. vienkārši nevaru.

Tu esi domājis par to, kāpēc tā ir?

k-kad esmu gan, bet tā īsti nav sanācis nonākt pie sakarīga sprieduma

mmm.
viena no dabas mīklām, saki? :)
nu, varbūt ar laiku. :)
varbūt, kas pats būsi tētis?

nez. varbūt, bet līdz tam būs ilgi jāgaida, jo galīgi par tādām lietā nedomāju. vismaz tuvākajos gados jau nu noteikti nē!

:)
pareizi jau ir - nav kur steigties! :)
gan jau ar laiku.

gan ar laiku paši atnāks :DDDDD