tiesa. nav nekā šausmīgāka par ideālistu, kas pielaists pie varas - līdzīgi kā ar Ādolfu (kā dēļ arī viņš daļēji zaudēja karu). Savukārt Josifs, lai cik tas dīvaini nebūtu, komunists bija tikai pēc birkas; pragmatisks un viltīgs politiķis. Un pofigisma PSRS bija cik uziet... Politikā nav vietas emocijām... varbūt vienīgi visādu bļaurīgu latīņamarikāņu diktatoru veidolā slēpjas kas tāds. Vēl maoisti Dienvidaustrumāzijā un dvieļagalvas. Jeņķi, vaņkas, ķīnieši un žīdi slepkavības veic jau pragmatiski un leģitīmi - "starptautiskā sabiedrība" blenž realitātes šovā uzkožot čipšus.

Nedomāju, ka šausmīgs ir tikai ideālists pie varas, pie varas parasti ir pragmātiķi, kuri veiksmīgi izmanipulē kaut ko citu - ideālistus ar stroķiem.
Nu, "starptautiskā sabiedrība" blenž, uzkožot čipšus, arī tad, ka šahīdi un tamlīdzīgi spridzina tos pašus amerikāņus, ebrejus un krievus (ok, Latvijai attiecībā uz Krievijas-Čečenijas karu ir īpašs, viegli saprotams skatījums); tikai par ķīniešiem nezinu - tie, šķiet, slepkavo paši savējos, kas ir slikti pats par sevi. Tā kā, kāda starpība.

ķīnieši killo savējos un tibetiešus. bet vispār tik tiešām - principiālas starpības nav.