Sergeja Timofejeva "Gandrīz fotogrāfijas", Hāleds Hoseinī "Pūķa ķērāju" jo tās ir skaistas, dziļas un ļoti vērtīgas grāmatas /es tiešām ceru, ka kāds noziedos, jo man pašai nav/
Edvarda Virzas atdzejoto "Franču lirika XIX. gadsimtā" vai "Franču renesanses lirika" jo pārāk daudzi mūsdienās uzskata, ka tulkojumi un atdzeja nav vajadzīgi, ka labāk lasīt oriģinālā, ka nevar iztulkot un mani tas sanikno, jo pirms simt gadiem cilvēki ļoti centās lai citiem un mums pašiem pierādītu, ka mēs neesam bauru tauta, ka latviski var pateikt to pašu ko augstajās kultūras valodas un tas, kas šobrīd notiek ar mūsu valodu, tas, ka mēs daram tai pāri manuprāt pierāda to, ka viņiem neizdevās un šī misija ir jāturpina