2
Rūgtums.

Mēs katrs skrienam.
Skrienam pa pelēkām ielām, starp mašīnām, izsmēķiem un netīriem ubagiem, kas salst ielu stūros, vai tuneļos, lai par saubagotajiem santīmiem ietu ieskrieties līdz tuvākajai 'kandžastantei'. Skrienam viens starp otru pa reizei saskriedamies, pa reizei atrodot kādu, ar kuru uz brīdi dalīties savā steidzīgajā vientulībā.

Cilvēkiem vairs nav laika just.
Pelēcība ielās nevar nenonākt mūsu sirdīs.."prom no acīm, prom no sirds", ja acu priekšā ir pelēka vienaldzība, kas Tev liek domāt, ka tāda nav ielauzusies Tavā sirdī?
Es pilnībā apzinos, ka varbūt ir kāds, kurš jūt.
Iedomājieties viņa mokas?
Būt vienam visā šajā pelēkajā pasaulē.

Kāds līdzjūtīgāks 'pelēkais' varbūt apstājas un iesaka: "Ej ieskrienies.." un klusināti piebilst: "noķer savu pelēcību!"

Cilvēk, nejūti!
Tev jāskrien!!