kad grūtsirdība atkāpusies

uzjautrinoši gan, kā spāņi runā ar mani angļu mēlē. meitene skaista. diena jauka. un viņi ir ļaudis labsirdīgi. Skan gluži kā poēzija. Tomēr man, kā prātīgam meitēnam ar noslieci uz normatīvu un punktuālu valodas lietojumu, allaž gribas, lai viņi tomēr pārslēdzās no vārdu kārtības spāņu valodā uz angļu valodu. Es esmu kaitinoša, uzpūtīga un prasīga.

Laikam dekadence mani pārņēmusi tiktāl, ka esmu spējīga tirgoties ar savām zināšanām un iemainīt gudras domas pret izklaidi un īslaicīgu labsajūtu. Bet tas nebūt nenozīmē, ka kļūstu aprobežotāka. Nav lielāka riska man pasaulē par risku zaudēt to, ko es zinu un neiegūt to, ko man lemts uzzināt. Šajā sakarā prātā nāk kārtējais nesenais dialogs. Es: ``Kāpēc es Tev patīku?` `Tu neesi dumja,`` viņš nopietni atbild. Jau labu laiku es komplimentus un kritiku uztveru visai saasināti, turklāt stūķēju to visu vienā maisā, tādēļ uztvēru tik galantu atbildi kā vēl nepieredzētu apvainojumu. Kritiku es vēlos saņemt iesaiņotu tolerances maigajā kreppapīrā, savukārt komplimentus - apvārtītus pūdercukurā un tiešus, manam viegli apmulsināmajam prātam pa zobam. Jūtīga dvēsele manī mīt - aizvainojums iekšā ir, bet ārā nenāk.