migla

vakardienas migla tik dievbijīgi un uzpūtīgi eleganti peldēja pa zemes virsu, un savādi, bet jo vairāk tā dzinās visu savīkstīt un nobēdzināt no ļaužu acīm, jo vairāk es redzēju. Beidzot es ieraudzīju vekalu skatlogus, izrotātus svētkiem, tikai tad pamanīju lielas un mazas svētku eglītes ielās un pie lielveikaliem un zelta eņģelīšus ar zelta taurītēm karājamies miglas ietīstītos koku zaros un pēdīgi ievēroju elektriskās svecītes cilvēku mājokļu logos un sudraba zvaigznes egļu galotnēs. Migla nojauš, ka no viņas neko vairāk negaida kā vien tādu aklu necaurredzamību, kurā var ieslēpties un nedomāt, nerunāt, nemīlēt, nesāpēt, tikai tā lepni gulsnēt. Es arī gribu tā, nedomāt un zināt, ka visi ar mani ir apmierināti.