Pasaule ir tā štruntīgi iekārtota, ka vienu brīdi tu jūties laimīgs un bezrūpīgs, bet jau nākamajā saņem sulīgu pliķi sejā, un tas vaidziņš sūrst daudz ilgāk nekā medainais kumoss mutē jūtams... aplam nejēdzīgi, ka negācijai ir tik ilgdzīvojošs efekts, bet prieciņš ātri vien izkūp kā dūmi gaisā, un, lai kā es censtos šo sajūtu restaurēt savā apziņā, tas nekad neizdodas. it kā bez tā visa tāpat nebūtu gana, cilvēkam ir tieksme vēlēties vēl un vēl vairāk, ilgoties pēc kā tāda, par ko viņam pašam īstas skaidrības nav un bieži vien tādā veidā saecēties pašam ar sevi. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />