kā es ieslīgstu patmīlīgā labpatikā
Trakums. ja visas dienas būtu tik inteliģentas, kā šī, es itin drīz vairs neatminētos savu dzimto valodu. lai nu kā, šodien es jūtos kā niecīgs zīdtauriņš, kas pametis savu kokonu un mazliet apžilbis saules staru ķerts. Kas zin, kas par iemeslu tādai negaidītai līksmības dzirkstij, varbūt tie daži nožēlojamie sniega kristāli, kas pēdīgi uzkrituši uz ķēmīgi pelēkās zemes. Jau sen viss likās pārlieku monotons un mikls. Un, šeku reku, sniegs. Tik daudz cik kaķis uz astes var aiznest. Bet tomēr prieks prieks prieks šodien un cerams, ka arī guntrinna šodien ir mitējusies sevi šaustīt daoisma metodēm un ģērbusies pieklājīgās drēbēs kā jaunām dāmām klājas. Vienīgais, kas mani sarūgtina ir vispasaules frizieru brīvdiena tieši dienā, kad man vitāli nepieciešama matu taisnošana... grrrr