Garastāvoklis:	silly
Mūzika:	Miguel Bose & Noa - La Vida Es Bella

Roks Pret Sabiedrisko
Šomēnes es apzināti izvairos no sabiedriskā transporta, lai glābtos no piesvīdušu padušu smārda un jūlija tveicē apdullušiem psihiem, kā kundzīte vizinos ar auto vai, mēli izkārusi līdz zemei, minos uz velosipēda, vai vienkārši kvernēju mājās savā šūpuļkrēslā un minu krustvārdu mīklas. Pat ārpus dzimtenes vilcienā atradās blonds zviedru infantīlis, kurš traucēja man izbaudīt SJ komfortu, skaļi raudot, spītīgi lienot mūsu sēdvietās, perversi lēkājot pa vagonu un man sejā vervelējot vācu valodā, kā zinādams, ka Gēteborgā noklausītos zviedru lamuvārdus biju jau piemirsusi un nevaru viņu izsmērēt pa sienām. Nemaz nerunājot par korepulentajiem lietuviešiem uz prāmja vai somiem, kuri atraugājās un rēca tik skaļi, ka autobusā trīcēja logu rūtis un uzmācās man ar pokerī-pokerī, kamēr spēlējām poļu duraku. Ekshibicionisti un garā vājie mani uzmeklētu pat tad, ja es nolemtu šķērsot Baltijas jūru vienatnē uz milzīga, rozā piepūšamā madrača. Nedēļas nogalē vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija plosts, uz kura, jautrā kompānijā iroties 2 dienas un izmisīgi cerot sasniegt Siguldu, esmu apcepinājusies vēl divtik brūnāka un nonākusi pie svarīga slēdziena, ka, vienos sūdos grimstot, latvieši tomēr var izrādīties solidarizēta tauta.