Garastāvoklis:	anxious
Mūzika:	Astor Piazolla - Libertango

Oh Well
Pienāca brīdis, kad man bija vajadzīga maza, glīta fotogrāfija uz ātru roku. Es iesoļoju fotosalonā, ieskatījos spogulī un pat ļoti apmierināta apsēdos pozēt. Man padomā bija askētiska, nopietna bilde pretskatā. Laipnais kungs ar maigo balsi, iedomājies, ka ir pats Antons Korbeins, ņēmās mani grozīt un stumdīt, aiztikt un lika atņirgties pret kameru visos iepējamos rakursos, un manas vēlmes viņam bija saucēja balss tuksnesī. ''Brīnišķīgi,'' viņš dvesa un apgalvoja, ka viņa aparāts nefunkcionē, ja es nesmaidu. Es ieteicu viņam aparātu nomainīt, lai kurš tas arī nebūtu. Pēc stundas es salonā atgriezos, apraudājos un pēc diviem kvartāliem ar nopietni iedragātu pašapziņu atstāju bildes atkritumu tvertnē pie McDonalda. Vakarā es izmisuma dzīta nobildējos 15 minūšu iestādījumā Maksimā, kur visiem vienalga, smaids, vieplis vai plika pēcpuse. Pēc dažādu lētu krāmu izcilāšanas, es atgriezos pēc bildēm un uzzināju, ka tās ''atvainojiet, nav saglabājušās''. Priecīgus Ziemassvētkus, skaudīgās maitas.

Pasta padarīšana man ir tumša bilde. Pat prastākie apsveikumi, kurus es jelkad sūtu mēdz iesprūst un 3 mēnešiem vai pazust pavisam. Šorīt apgriezu māju kājām gaisā, meklējot svariņus, ar kuriem varētu nosvērt pasta sūtījumus, jo man ir pamats apšaubīt savu finansiālo celtspēju. Vajadzēja labāk visiem nopirkt putuplasta pīlītes, nevis lielkravas priekšmetus. Tiem, kas Eiropas Savienībā, gan labi, bet adresāti trešās pasaules valstīs un pāri okeānam savas dāvanas saņems ap janvāra beigām. Priecīgus Ziemassvētkus.