Garastāvoklis:	peaceful
Mūzika:	Anna Nalick - In The Rough

Love Is In The Air
Kamēr ievelkas kumelīšu uzlējums manām pēc vakarnakts pietūkušajām acīm, pakavēšos atmiņās par seksopatoloģisko vakardienu. Rudens ir tik saulains, ka vīrieša cilvēkiem pavasaris jau tagad sakāpj galviņā, un viņi ķer sievietes uz ielām un ar varu spiež bučāties. Man gan izdevās iesprukt autobusā un apmesties blakus labam cilvēkam, kurš pieturā bija laipni palīdzējis sirmai večiņai ar sarakstiem. Labiem cilvēkiem, tā runā, esot laba aura. Nepagāja ne 5 minūtes, kad labais cilvēks sāka mani savādi pētīt. Pēc brīža viņa ūzas jau bija pa pusei novilktas, atsedzot visai necilos piederumus, un man pievērsts jautājošs/aicinošs skatiens. Es, rūdīta sieviete, kas radusi pie dažādiem izlēcieniem, novērsos, savaldīju nervus un nolēmu izkāpt pie Nacionālā teātra. Diemžēl čas pik uz Kr.Valdemāra ielas nekad nebeidzas, un labais cilvēks, stūrī ierāvies, ārpus pārējo pasažieru redzesloka, turpināja drudžaini priecāties, es, savukārt, aiztrausos labi tālu no viņa un turpināju klausīties Annu. Autobuss vilkās lēni kā ebrejs uz nošaušanu, pa to laiku labais cilvēks iespēja novilkt arī kurpes un zeķes un uzrotīt savas ūzas virs apakšstilbiem un iekārtoties visai parocīgā un elegantā pozā. Tas nu gan bija par daudz, un, saņēmis manu zvērīgo skatienu, labais cilvēks kā apsvilis metās apģērbties, beidzot arī teātris bija pietuvojies logiem, un es izsprāgu pa durvīm kā korķis. Tas ļoti atsauca atmiņā neseno likstu trolejbusā ar puisīti - daunīti, kurš savas vecmāmiņas klātbūtnē gribēja nolaizīt man ausi. Šaubu nav- autoskola, es jau nāku.