Mauvais Ton
Tas gan bija sen, bet, kad es Finding Neverland noslēgumā slaucīju asaras, tur esošie pārīši (jāpiebilst, ka publika sastāvēja tikai no pāriem, it kā mūsdienās vientuļam cilvēkam kino neinteresētu) maigojās pilnā sparā, it kā filma būtu bijusi mīlas romantikas kalngals. Banālie, izvirtīgie, dezinformētie nelieši. Gan jau bija izsapņojuši, ka tas būs pirmšķirīgs erotikas gabals ar varen piedauzīgām ainām Vinsletas un Depa tēlojumā. Tad, lūk, viņi aplauzās un paši rīkoja savu priekšspēli, nez kādēļ izvēloties visskaistāko un skumjāko filmas momentu. Un šodien mani atkal viss sanikno. Un pavasaris atriebībā par maniem vārdiem par mani ņirgājās, šļākdams man sejā slapjdraņķi. Kāda velna pēc Tev, cilvēk, kratīt kāju lekcijas laikā, kad es cenšos projicēt domas uz Veimāras Republiku, ja  figviņzincik galdi ir savienoti vienā veselumā? Pa TV vispār kādreiz kaut ko skatāmu rāda vai nē? Izmetīšu pa logu to bezjēdzīgo kasti pie suņu kakām.