Panacejas Kaprīzes
Jau sācis samanīt manu untumaino iedabu, viņš mudināja, lai nosaucu visas savas kaprīzes un sīkās iegribas ar savtīgu domu tās apmierināt un tad apelēt pie mūsu nevienlīdzības. Es akurāti uzskaitīju visu pēc kārtas, nekā īpaši nešķirojot - sākot ar melno Gucci kleitiņu un baltu māju pie okeāna un beidzot ar 2 gadalaikiem - vasaru un ziemu - pastāvošo četru vietā, nežēlīgi iekļaujot savā monologā arī dzimumzīmīti uz labā pleca, vairāk zvaigžņu, izmaiņas mana suņa smadzeņu darbībā, ātrāku interneta pieslēgumu, ziedu klēpi pie manas gultas ik pirmdienas rītu un tīrāku logu, lai, vientuļās stundās veroties ārā,  sniegs uz tuvējo māju jumtiem šķistu izteiksmīgāks. Tad es gaidīju bezspēcību no viņa puses. Un ko viņš? Viņš uzrakstīja dzeju! Rūpīgi, skaisti, 2 rindiņas par katru no manām 100 un 1 iegribām. Tai skaitā vērsa par īstenību vismaz 8 no tām. Nē, tas bija kas neredzēts! Saprotams, ka tik glāsmains pavērsiens atkausēja manu diemžēl ledusauksto sirdi un petit peu.