I Could Have Danced All Night
Es ļoti ceru, ka šī būs tāda diena, kad es varēšu atļauties 24 stundas no vietas laiskoties pa māju - sildīties dušā 2 stundas 2x dienā, lasīt avīzes un, kā tādam slinkam mincim saldi guļot uz griķu spilvena, iegulēt sev vaigā nospiedumus. Es esmu tik haotiska, ka man pašai sametās bail no sevis. Atliek tikai ieskatīties jebkurā mājas kaktā, arī bēniņos, dārzā vai garāžā, lai tur atrastu kādu manis sen iesāktu, bet nepabeigtu darbu. Nemaz nerunājot par to jucekli, kas vienmēr ieskauj pozīciju, kur es atrodos. Tādu vieglu mantu jūkli es varu paciest, bet netīrumus un putekļus - nekādā gadījumā. Bet tai pat laikā es varu būt kaitinoši pedantiska un rūpīga atsevišķās dzīves sfērās. Ai, lai jau ir, kā ir. Jūs par mani neesat neko dzirdējuši jau kādu laiciņu- tas tādēļ, ka esmu mazliet laimīga. Es laimi nemāku aprakstīt. Tas man šķiet tāpat, kā censties padarīt baltu, svaigi krāsotu grīdu vēl baltāku, mazgājot to ar ziepēm un ūdeni. Lai nu kā, paralēli puņķiem un asarām es esmu atguvusi nozīmīgu daļiņu no sevis.