Dievs, Svētī Želejas Lācīšus

''Gana činkstēts, gana as'ru liets,'' es nodomāju, no rīta sajūtot briesmīgu smelgoņu 4 stundu garumā saraudātajās acīs un neciešamu dūrēju smadzeņu rajonā. Dīvaini, bet palūkojoties spogulī, bez visa šausminošā es ieraudzīju arī tādu kā dedzīgu liesmainumu -  es gribu savākt pēdējās vīrišķības paliekas savā sievišķīgajā dvēselē un uzsliet no tām vērtīgajām drazām sev mazu būdiņu Hawaii pludmalē. Tāpat kā velti ir ļaut kaut kādam vella vīrišķim sabojāt savu emocionālo dzīvi, nedrīkst arī skumju iespaidā atkāpties no sevis un ļaut savai fiziskajai labsajūtai izrīkoties ar savu ķermeni autopilotā. Nebūs te nekādas gaušanās, nekādu žēlabu vairs, nekādas sūrošanās, kreņķu vai histērijas! 

Ap pēcpusdienu man galvā sāka malties tikai viena apsēstīga doma -želejas lācīši!!! Ahhh, kā man gribējās želejas lācīšus! Un, kad es kodu nost galvu jau kādam trīspadsmitajam lācītim, es beidzot atcerējos, ka dzīve tādi krāsaini un gardi želejas lācīši vien ir.