Mazais Manifests Sv. Valentīnam

Nenoliegšu, ka tāds savveidīgs dedzinošs smelgums, 14. februārim tuvojoties, man pieskaras brīžos, kad pienācīgi nepieskatu savu nesatricināmību un modrību un kad esmu palaidusi savu dzīvesprieku brīvsolī. Nevaru noliegt arī mīlestības vitālo nepieciešamību, nevaru noliegt to romantikas stīgu, kas manī uzvilkusies trīs. Un nevaru noliegt, ka tas taču ir skaisti visādā ziņā. Bet padomājiet, cik tas viss patiesībā ir banāls un uzpūsts! Kam vajadzīga tāda diena, kas kā ar knaiblēm velk no Tevis ārā mīlestību, un apkārtējā, mākslīgi radītā vide ar stingru roku to uzliek gandrīz vai par pienākumu ikvienam mīlošajam un mīlētajam?! Vai tad nedrīkst un nav jaukāk atzīties jūtās ik dienas? Vai tad diviem no jūtām apskurbušiem cilvēkiem nav vēlme dalīties jūtās un paust tās visai pasaulei jebkurā citā dienā? Un tā mākslīgi uzsintezētā, sirdīm un amoriem laistītā augsne mīlestībai ir vien ilūzija, kā impulss sekojošam deklaratīvam (un vai vienmēr patiesam?) ''Es Tevi Mīlu''. Nepiekrītu ne Valentīndienas skeptiķiem, nedz pārlieku dedzīgiem aizstāvjiem, bet gan tīrām, permanentām jūtām, kas neuzplaiksnī jo spēcīgāk tikai tādēļ, ka to pieprasa kāds ķeksītis kalendārā.