Cogito ergo sum

Jau pēdējās 2 dienas mani tramda tāda neparasta nedrošības sajūta un šaubas par savu nākotni. Šonakt redzēju pagalam šausminošu sapni. Pārsaldināta, bezgaumīga bērnu filmiņa par princesēm. Ziemassvētku vakars, es, neskaitāmas dāvaniņas sasaiņojusi, sēžu pie krāšņi greznotas eglītes baltā, cakainā mežģīņu kleitiņā un gaidu. Neviens neatnāca. Neviens pats. Dāvanas gan tie bija atstājuši gana skaistas, acis vien žilba - kaklarotu, rotātu ar dārgakmeņiem, tikpat krāšņu rokassprādzi un dažādus citus vērtīgus krāmus. Un es raudāju visu nakti, asaras savās krāšņajās špicītēs un volānos slaucīdama. Es ļoti ļoti baidos no vientulības. Turklāt vienmēr esmu domājusi, ka nauda spēj nodrošināt cilvēka laimi un strīdējusies pretī tiem, kas apgalvo pretējo. Jo dienas, jo vairāk mani biedē šīs domas muļķīgums. Šaubos. Stipri šaubos.

Es taču varu šaubīties par visu, arī par savas miesas pastāvēšanu vai pasaules eksistenci, bet tikai ne par to, ka šaubos. Kā jau sen teicis viedais domātājs Dekarts: es šaubos -  tātad es domāju. Es domāju, tātad es esmu. Domāšana ir mans pamatprincips, pēc tā arī vados, arī tad, ja acis nerāda un ausis nedzirdīgas.