Ir pienācis TAS laiks.
T.i. augusts.

Šķiet, nevienā citā gada mēnesī es neesmu tik rijīga.
Oj, sulīgās, sāļi piparotas tomātmaizītes, dārzeņu & maltās gaļas sautējumi, es jūs mīlu vairāk nekā mazus ķermeņa apkārtmērus!

Negausība.
Priekā!

Kad tev brauc ciemos vecāki un tu palūdz viņus atvest no viņu dārza kādas cūkpupas, burkānus un tomātus:
bet viņi papildus atved arī labi daudz karpeļu, un vēl arī ierodas vīramāte, kura atved VĒL cūkpupas, daudz sviesta pupas, kasti ar zirņiem un kasti ar fakin jāņogām.

Tāpēc tev 3/4 ledusskapja aizkrautas ar dārzeņiem, uz grīdas zirņi un bērna dzimenes vakaru pavadi nevis, agri sākot cilāt kokteiļglāzi, bet gan spiežot un vārot jāņogu sulu.

Tas bija vakar.
Šodien es strādāju un ēdu pupas. A ar bērniem nolobīja zirņus.

Dauzoņas...

M, viņas draudzene + P kompānijā bizo pa dzīvokli, dīdās, nekur nav miera. Slēpjos guļamistabā, bet arī tur arī laiku pa laikam ieskrien (slēgt ciet negribu, jo P brīžiem nāk izraudāties). Nupat pieķēra mani tualetē, kad vienīgo reizi nebiju aizslēgusies.

Ļoti gaidu vakaru, kad tikšu vaļā vismaz no vienas meitenes...

P nodot citu mammu pieskatīšanā arī šodien sanāca vien uz knapu pusotru stundiņu, tas ir mans mirklis klusuma.

Vakar bija ražīga diena.
Brīnumainās pārvērtības ar Ievu (ne jau žurnālu, bet īstu Ievu).
Pārrados mājās 2x īsākiem matiem, 2x košākās drēbēs* un 2x jaunāka.

Spogulī nepazīstu, smellz laik tīn spirit vēl vairāk nekā parasti, jo izskatos, kā savos 16.

A skatās mirdzošām acīm, māsa teic, ka izskatās kā īstā es, bērni vēl nezina, mamma būs šokā. Bet manī atgriezusies drusciņa tīniskas nepārliecinātības, jo garie mati 10 gadu laikā bija kļuvuši par daļu manas identitātes un piešķīra krietnu devu pašpārliecinātības, garajos matos bija kaut kāda vara.

*Tumšzilos džinsus pie rozā maiciņas nomainīju uz sarkaniem džinsiem.

Dažkārt ir tik jautri, kad Trados no uzkrātās atmiņas tulkojamā tekstā iemet kaut ko konkrētajai jomai neatbilstošu.

Tulkoju te par matu krāsām tulkoju līdz pēkšņi man "Core" pretī izmet "Korsetes muskulatūra", bet es nopriecājos, ka neko neēdu un sēžu gultā :D

A savam telefonam uzlika pokemōngou.

Uj, ku laimīgs.
Man gandrīz drusciņ žēl, ka man ceturtais androīds.

Iedevu vellam mazo pirkstiņu, tagad nelaiž mani vaļā.
T.i. iesaistījos nelielajā vietējā frisbijspēlētāju pulciņā. Forši, bet manai sirdij ātrie un gana lielie pārskrējieni nav nekāda laime. Vakar spēli beidzām nevis, sasnieguši konkrētu punktu skaitu, bet tāpēc, ka es vairs nevarēju piespiest savu ķermeni skriet.

Un tomēr - A atveda man šodien manus 10 gadus plauktā stāvējušos bučus (jā, man ir buči!), un pasūtījām savu īsto frisbija disku.

Un vēl - pēc tam naktī ļoti slikts miegs, cauru nakti sapņos frisbiju spēlēju :D

Tas brīdis, kad tu piefiksē, ka mazais bērns, kurš vispār tā kā diendusu neguļ, ir ielīdis ar segu un spilvenu rotaļu namiņā un aizmidzis, un tāpēc tu aiztriec lielāko no bērniem lasīt grāmatu.

/Ej nu tagad uzzīmē iepriekšējā teikuma shēmu./

Vakardiena bija īsteni ražīga - ar A abi šķērsām gultai nejauši atplīsām uz diendusu. Bez spilveniem un citām ērtībām, vienkārši tā.

Šorīt devāmies pastaigāties "kamēr vēl ir labs laiks" un trāpījām tieši uz lietus sākumu. Izstaigājāmies pa lietu, pēc tam līdz pusdienām tusējām kodīgi saulainā rotaļlaukumā. Un tagad TIEŠĀM ir labs laiks, bet man jāstrādā.

Veloorientēšanās vakardienas karstumā - ček.

Iztrakošanās un balss nodziedāšana Pērkona koncī - ček.

Šorīt nodokļu aprēķins un nomaksa - arī ček.

Ko tādu NEKO tagad lai padara, ja brīvdienas JAU ir pilnībā izdevušās? /Retorisks jautājums./

Meitenēm te pie maniem vecākiem kļūst gaužām garlaicīgi, draugu nav un mamma (es) visu laiku darbā.

Iedevu M izvēlēties grāmatas no "bibliotēkas". Viņa paņēma "Dana un medaljons", pieļauju, ka ar šo grāmatu būs āķis lūpā.
Uztaisīja grāmatzīmi, palasīja. Tagad gatavojas otrajam piegājienam - vajag ērtāku vietu un našķi, jā jā.

Es biju dikti aizrautīga lasītāja, sēdēju pie grāmatām līdz tumsai, A vēl trakāk - naktīs ar lukturīti zem segas lasījis. M mēs līdz šim esam atbilstoši acu ārstes ieteikumiem no daudzlasīšanas sargājuši.

Bezpersoniskie apsveikumi svētkos kastītē plūst no malu malām.

Mans favorīts gan ir jau nedēļas sākumā saņemtais no manas īslaicīgās darbavietas ar virsrakstu "Priecīgos Līgo svētkus!". Itin kā to būtu sūtījusi nevis gaužām prasīgi pareizā vadītāja, bet gan kāda krievuška.

Vot, tas gan man nepatīk vīriešos - viņi ar saviem atklājumiem uzbāzīgi dalās ar visiem, pasniedzot to kā kaut kādu citiem nezināmu superbrīnumu.
A nupat pasauca M un viņas draudzeni skatīties, kā viņš ar spiedkannu puto pienu priekš kakao. Labi, ka ne izrādīt savu mokas kanniņu, pēc tam pasniedzot glīši kārtainu kapučīno vai lati, vai kas tas ir.

Šitāpat mans tētis visiem gatavo apceptu un tad marinētu maķenīt asiņainu jaunlopa fileju. Un ņemas stāstīt savu "tā un šitā".

Šorīt apsolīju bērnam, ka dārziņā vēl tikai 3 dienas.
Tur sākot ar šo nedēļu sākas bardaks, cieša jo cieša grupu apvienošana. Šonedēļ no 5 grupām 2, nākamnedēļ - 1gab.

Un tikko saņēmu gana daudz darba, lai nezinātu, kur nākamnedēļ bāzt bērnu...

Jau tagad jūtu, ka brīvdienas paies a) stresā, b) ar kompīti klēpī un stresā. Ommmmm.

Šodien ģimene nudien kur kurais.

P dārziņā (rīt būs svētkiņi, jāpin vaiņags un tā...), M paņēma riteni un devās tusēt ar labāko draudzeni, A sēž rindā, lai tiktu pie vietējās dakteres. Visticamāk, ka viņam ir plaušu karsonis, kas ir lielisks tests, vai šī daktere vismaz kaut ko jēdz.

Es urbjos tekstos.
Tikko pabikstīju vakar iesākto ļoti juridisko vaimandieniņvai, tagad jāķeras pie vienas smukrakstīšanas.

Cikturgadus jūnijā cikreizesdienā eju garām vietējo zemeņaudzētāju galdiņam un domāju "dārgi, no vīramātes uz Jāņiem dabūsim daudz bez maksas". Un katru gadu aplaužos ar to, ka tās 2 dienu laikā pārstrādājamās daudzkastes ogu man neļauj par zemenēm priecāties.

Šogad eju garām vietējo zemeņtirgotāju galdiņam un pērku zemenes, lai priecīgi ģimenes lokā noēstu. Uz Jāņiem tāpat būs jāpārstrādā daudzkastes zemeņu, bet vismaz bez vainas sajūtas pret sevi, ka nesanāk tās saēsties svaigas. Kur nu vēl kokteiļos...

Priekā!

Uzskrienu dažkārt virsū visādiem jautriem nevalodas brīnumiņiem:

Ciema bērnudārzā stāv aicinājums uz http://www.e-skola.lv/public/74543.html
"Apmācība braukšanā ar kajaku un zālespļāvēju". :)

Savukārt mazveikala akciju avīzes 21. lpp http://www.aibe.lv/index.php?id=991 zem enerģijas dzēriena: "Nav ieteicams bērniem un grūtniecēm, kas baro ar krūti". Ne izskaitīt, cik daudz neveiklību vienā.

Jaukas jums brīvdienas!
Piem., pie kamīna ar karstvīnu.

Lauzts nekas nav, esot tricepss sasists. Apkopa pušumus.

Kompliments no medmāsām. Viņas lielām acīm rūpīgi ieskatījās man sejā, kad pieminēju bērnus, domājušas, ka man kādu 16 gadi. (Man ikurāt mans "pusaudzes" komplekts mugurā - ciešie džinsi, pieguloša košrozā tunika un pufīgā veste.)

Vispār kaut pāris stundas vienai pilsētā ir izraušanās - nopirku sev flaneļa pidžamu ziemai, meitenēm vienādas filca somiņas, plus noēdu pikantu Narvesen hotdogu. Kafejnīcās ātri izvērtēju rindas garuma un pieejamo galdiņu skaita attiecību un atmetu ar roku domai par bulciņām ar tēju. Diemžēl...

Plecs sāk apvilkties, sorīt pie dezinficēšanas iztiku bez rupjībām.
Toties pārģērbjoties sajutu, ka kreisā roka vispār jūtas dīvaini... Kaula plīsums? Uz slimnīcas traumpunktu var doties gaišā darbdienas laikā ar 5 dienas vecu traumu?

Nu, nesāp un roka kustināma. Bet retajos slodzes brīžos (kad cenšos pārģērbties) vienkārši jocīga sajūta.

Katru reizi, kad A māsīca pēc nostrādātas sutkas ir izgulējusies, atklāju arvien jaunas lapas, kas Feisbukā no manām acīm slēpjamas.

Toties pēdai mazinājies pampums, plaukstas nesulojas, ceļgals funkcionē, elkonis par sevi atgādina tikai, kad uz tā atbalstos. Atlicis turpināt dziedēt plecu, tas joprojām naktī sulojis, vēl ar audiem neapvelkas.

Ceļgals godam apvilcies, uz nakti vēl varbūt pēdējo reizi uzlikšu tam plāksteri. Jācer, ka pēda drīz jutīsies labāk (ir pampums), gribētos tomēr uz nedēļas beigām kaut paskriet vai vismaz normāli paiet būt spējīgai. Elkonis arī apdzijis, plaukstas sāk apvilkties, drīz varēšu neplāksterot.
Bet plecs... Plecs ir, kā dezinficējot izbrēcos, "āāāāā, fakinfakinfāāāāk!". Joprojām jēls.

Bet vismaz funkcionēju, šorīt pat pati sev matus savācu.