Man šķiet, ka jo vecāka un gudrāka kļūstu, jo sūdīgāk lieku komatus. Katrā ziņā mulstu nu pamatīgi, lai gan, pamatskolu beidzot, spēju salikt ātri un bez lielām pārdomām.
"..metafora tiek izprasta kā domāšanas instruments..." - pirms "kā" taču nevajag komatu? Mākoņi kā gulbji. "Jā, es redzu, kā tev sāp" (to bieži saku savai P), točna ir komatējams.
Pats par sevi saprotams. Vienlaikus cenšoties tekstu pārveidot tā, lai būtu pēc iespējas mazāk komatu, aiz kuriem man un arī lasītājam aizķerties :D Latviešu valoda šajā ziņā (un daudzās citās arī) rullē!
Nedomāju, ka tekstus vienmēr vajadzētu pārveidot tā, lai būtu pēc iespējas mazāk komatu. Komatiem ir sava nozīme, lai atvieglotu sarežģītāku domu izteikšanu un saprašanu, tāpat kā iekavām, domuzīmēm un citām pieturzīmēm, un teikumam nav noteikti jābūt "gludam" šajā ziņā.
Nu, ne jau speciāli pašus komatus cenšos izskaust, bet nereti no krievu valodas teikumos sanesas tādas sarežģītas konstrukcijas, kas teikumu padara smagnēju. Bet par laimi izrādās, ka mūsu valodā ir iespējas to pašu ziņu nodot caur vienkāršākām konstrukcijām. Kad tekstā ir pārpārēm terminu, tad vēl mocīties ar teikumiem, kur pamatdomu pa vidu šķeļ entie palīgteikumi un iespraudumi (atbilstoši sakomatojot), galīgi nav prieks. Turos pie idejas, ka ideālajā variantā teikumu var uztvert pirmajā izlasīšanas reizē. Sliktākajā gadījumā - otrajā. Trīs vai četras reizes lasīt (varbūt arī tad neuztverot jēgu vai uztverot ne gluži tā, kā domāts) un svilināt smadzenes...