kad biju maza, vienmeer uztraucos par to, lai tiktu uzskatiita par gudru, ja ne pat gudraako. Uztraucos par to, lai man vienmeer buutu, kaads, kursh peec manis ilgotos un, kuram saapeetu, ja es neesmu blakus. Lai es buutu iipasha.
Es negribu dzirdeet nekaadas izskaidrojoshas psihologjijas definiicijas par nelaimiigu beerniibu, aiznjemtiem vecaakiem vai maajdziivnieka truukumu. Taas visas ir tukshas muljkjiibas, kas iespeejams cilveeku izskaidro.
Ja tu zinaasi, ka tieshi osteoklasta shuuna ir vieniigaa bez kodola-kaa tev tas paliidzees dziivee?
Tas nav par teemu. Tas ir Pos Scriptum kursh ir neiederiigi iezadzies greeksuudzes viduu.
Pusaudzhu gados paaraak ilgi briiniijos kaapeec neviens mani nemiil taa-liidz beigaam. Paarstaaju briiniities kad beigas relatiivi pienaaca un bija saglabaajusies tikai vienpusiiga apbriina un miilestiiba. Ne no manas puses...
Tagad tikai dazhreiz izbriinaa paveru acis nodomaajot, ka esmu viena un ceru, ka man veel ir laiks to labot.