Tas galdiņš,kafejnīcā ar galdautu, kas bija gluži kā radīts šaha spēlei... Vai gribi es tur uzlikšu savu dvēseli uz šķīvīša? Varēsi ar dakšiņu bakstīt un vaicāt- vai sāp? Vai drīzāk jau atbilstoši sev atvērt muti un ar lielām izbiedētām acīm skatīsies uz to kā uz brīnumu un lūgties, lai lieku to atpakaļ.
Cik gan ilgi mēs varam slēpties apskāvienos, smieklos un tukšās čalās? Vai vienkārši seksā, alus pudelē un kašķos.
Is it not better to skip the small talk and get to the real us? There is nothing to loose. We will find out someday, we can only save ourselves some time.