The · Nightqueens · Game

Mani mati tagad ir melni. Vēl vajadzētu tik nedaudz apgraizīt un tad jau būšu jauns cilvēks.

Vakar lūdzu pēc brīnuma un tas atnāca. Ir jauki satikt cilvēku, ar ko mēnešiem nav bijis iespējams sarunāt tikšanos. Mans veselais saprāts uz kādu laiciņu ir glābts.

Un kafija šovakar šķiet tik debešķīgi garda ^^

No rīta pirmās darbības tagad man ir nevis kafijas uzvārīšana un datora ieslēgšana, bet gan blokflautas atrašana un spēlēšana. Un pirms iziešanas ārā no mājas, tagad nevis paskatos uz sevis pogulī, bet nospēlēju kādu melodiju. Šodien tā gandrīz nokavēju kopmēģinājumu. Vienai pašai ko atrast naktī pirmās slimnīcas teritorijā būtu diezgan bezcerīgi.
Ja kādam ir vēlme redzēt mani ar kori uzstājamies, tad tāda iespēja būs otrdien (16. nov) 19:00 LU lielajā aulā. Ieeja bez maksas.
Kur varētu dabūt notis dažādām latviešu tautas dziesmām? Nedaudz kaitina, ka pārsvarā visur var dabūt visādas ziņģes un tā saucamās galda dziesmas, bet ar normālām tautasdziesmām ir diezgan švaki.
Un vēl nokonstatēju, ka ir ļoti sarežģīti norunāt tikšanos ar cilvēku, kurš izdomājis dzīvot tikai tagadnei. Bet man laiks vairāk vai mazāk jāsaplāno arī rītdienai.
Šodien bija jauks pārsteigums, kad jauks cilvēciņš mani aizveda uz eko/diennakts veikalu uz Bruņinieku ielas, kur ir iespēja omulīgi pasēdēt, apēst kādu čebureku un izdzert tēju. Tur ieraudzīju arī viena sava sapņa manifestāciju - upeņu vīnu. Nespēju turēties pretī un iegādājos šo dziru. Tagad jāgaida kāds īpašs notikums, lai to nomalkotu. Lai arī vienmēr jau var saaicināt cilvēkus un svinēt savu "Unbirthday" :)
18. novembrī laikam būs jāaizbrauc uz Jūrmalu, uz kapiem ciemos pie omas, kurai būtu dzimšanas diena. Vispār nedaudz dīvaini, ka neesmu tur vēl bijusi. Lai arī iešana uz kapiem man laikam nekad nav bijusi nekas īpašs. Varbūt tāpēc, ka neviens man tuvs cilvēks vēl nebija nomiris. Tik daži mājdzīvnieki, bet tie guļ mūsu dārza mazajos zvēru kapiņos. Vispār jau "mūsu" vairs nevar teikt. Nav vairs man nekādas saistības ar to vietu, ja neskaita visas manas bērnības atmiņas.
Sen nebiju šeit neko garu rakstījusi... Laikam tagad to daru tāpēc, ka man jāmācās kontroldarbam, bet kā jau parasti negribas.
Gribu uz kādu sadziedāšanos.
Vēl mani mēģina ik pa laiciņam pierunāt iet uz dančiem, bet man bail. Dejoju es tikai viena pati mežā vai pērkona negaisā. Dejot kopā ar citiem cilvēkiem šķiet savādi. Pieņemu, ka, kad saņemšos, tad jau būs labi.

Njā, man ir datoratkarība. Šodien atnākot mājās, man bija tāda kā bezcerības sajūta,kad nebija datoriņa,ko ieslēgt un paskatīties,kas jauns manā virtuālajā pasaulē notiek.
Nju ko, rlbnkt!

Manī jau kādu laiku notiek pārmaiņas. Marija ietinusies tādā kā kūniņā, no kuras izšķiļas taurenis, kura vārds ir Aurora. Viņas krāsas ir zilzaļa, perlamutra un violeta. Viņa atšķirībā no Marijas spēj sazināties ar cilvēkiem viņu valodā. Viņa spēj saredzēt lietas patiesajās krāsās. Viņa ik pa laikam dzīvojas feju pasaulē un pati arī ir ieguvusi spārnus, lai varētu ar tām kopā diet.

Nolādētie tramvaji un dzērāji, kas taisa tik daudz trokšņa. Gribu atpakaļ Jūrmalas klusumu, kurā tik klusi šalc jūra un reizēm san lietus pilienu bites. Un siltās grīdas arī pietrūkst mazliet.

un vispār nav labi, kad kādas garīgās sāpes liek man darīt sev pāri arī fiziski. Knapi piespiedu sevi paēst.

Atcerējos, ka esmu arī iekš twittera. Ja kādam tas interesē, tad Regina_Noctis

Pārvākšanās ir savāda padarīšana. Nav viegli izlemt, kuras mantas man ņemt līdzi un vai vispār tam visam pietiks vietas. Pēc dzīvošanas mājā ar diviem stāviem viena istaba šķiet kā būris.

Gribas iedzert alu, kas pustukšajā ledusskapī pat mīt, bet bez kompānijas kaut kā tomēr nē. Kārtējais vientuļais vakars vienai pašai pa māju. Pieņemu, ka man šie pēc kāda laika Rīgā pietrūks.

Tik dīvaina sajūta, ka pēc 18 gadu sagaidīšanas ir pilnīgi vienalga, cik kam ir gadu. Man reizēm vajag pat vairākas minūtes, lai izrēķinātu, cik man to jau ir.

Tiamat uz zaļi cepti kartupelīši ^^

Tā kā Regīnai tagad uznācis kaut kāds aktīvais periods, man gribas ar visiem socializēties. Gribas arī šeit nedaudz vairāk sarakstīt visādas lietas, kas nevienam tā īsti neinteresē, bet man pašai vienkārši palīdz nolaist tvaiku.
Pasākumi, uz kuriem es varētu doties arī ir parādījušies vairāk nekā es varu paspēt.

Šodien BEIDZOT sākās mani aromaterapijas un masāžas pamatu kursi. Pasniedzēja šķiet ļoti burvīga un zinoša. Un neievlkdies tas arī līdz septembra beigām, bet gan būs cauri jau līdz vasaras beigām, jo darbosimies nevis vienu, bet gan divas reizes nedēļā.

Vakar gandrīz visu dienu pavadīju iekš Black Heaven, kas atrodas Jāņa sētā. Pazīstami deguni, Brenguļu alus un ļoti gardi un priekš Vecrīgas līmeņa lēti ēdieni. Mūzika priekš manis arī tīkama.
Domāju, ka tā arī būs pietiekami laba vieta, lai nosvinētu tur savu vārda dienu :)

It kā karstums ir jau krietnu laiku, bet šodien bija pirmā diena, kad tas man uzmācās tik ļoti - vienkārši sēdēju un pilēju pa visām malām.

Es gribu, lai kāds maziņš notikums
būtu kopīgs mums.
Jo tik daudz tādu notikumu uz šīs zemes ir,
kas cilvēku no cilvēka, no cilvēcības šķir

Johans

Vakar kaut kā mati nokrāsojās ar tonējošo balzamu sarkanāki. Vai nu cēlonis vai sekas ir tādas, ka vadību ir paņēmusi Regīna un tagad grib cītīgi ar visiem socializēties. Pēc 5 min došos pie kaimiņiem dzert tēju

Priecājos, ka mēnešreižu pirmajā dienā ir labs draugs, kas palīdz to pārdzīvot bez sāpēm - alus ^^

Šodien bija savā ziņā traka diena. Galvenais notikums manas vecmāmiņas bēres. Notika tās krematorijā, uz kuru no Jūrmalas man šoreiz nebija nemaz tik viegli tikt. Vilcieni parasti ir uzticams transporta līdzeklis, bet tik ne gadījumos, kad pēc viņu paredzētā pienākšanas laika kaut kas ir ieplānots. Pa ceļam manējais kādas 10 minūtes stāvēja vienā starpsatcijā, kur vispār tika paziņots, ka visiem jākāpj ārā un vilciens tālāk nebrauks. Pēc tam tomēr tas ceļu turpināja, bet pārāk gausi. Izkāpu Zasulaukā, kur bija kārtējā ilgā stāvēšana, pamodināju vienu taksistu, kurš mani apbrīnojamā ātrumā un nekaunībā aizdrāzās līdz krematorijai. Vismaz neko nenokavēju.
Oficiālā daļa man nepatika. Runāja kāds kristiešu mācītājs un gandrīz neko nepateica par pašu omu, bet tikai kaut kādu standartsprediķi. Nedomāju, ka omai tas pārāk būtu paticis, jo viņai daudz tuvāks bij latviešu Dieviņš, nevis kristiešu variants. Skaisti tika spēlēta vijole. Kad visi aizgāja, telpā tāpat kā pēc vectēva bērēm palika taurenis. Tas man likās ļoti skaisti.
Bēru mielasts bija pārāk krāšņs. Visādas delikateses bez maz vai lauza galdus, bet sakarā ar karstumu visi bija daudz priecīgāki par bļodiņu ar ledu, kas gāja pa riņķi. Pēc tam tiku pie diezgan daudz ēdamā, kas pamatā palika mana vīriešcilvēka ledusskapī, kas nozīmē, kas vismaz tuvākās divas trīs dienas viņš būs paēdis. Pati paņēmu tik sieru izlasi un aizvedu mammai lasi, ko sadalījām uz pusēm.
Izdomāju arī, kādas es gribu savas bēres - ķermeni kremēt, bet galvenais lai mani pelni tiktu ierakti pie manas liepas, ko būšu iestādījusi savā lauku īpašumā. Ja man šāda īpašuma nebūs, tad vienkārši kādā skaistā vietā un liepa tiktu iestādīta virsū. Noteikti ne kapos.
Parunājos šodien arī jauki ar mammu un brāli un beidzot pa visiem izdomājām, ko viņam tālāk darīt - mācīsies par pavāru.

Sestdienas vakari Jūrmalā parasti ir viskaitinošākie, jo apkārt ir pārāk daudz cilvēku. Šonakt izrādās vēl tiek svinēti zvejnieksvētki, kas nozīmē, ka visu dienu nākas klausīties latviešu popsu, kas skan no netālu esošās estrādes. Tā kā nenāca miegs, izdomāju aiziet paskatīties uz cilvēkiem. Kā parasti apdzērušies un lēkā apkārt gandrīz mūzikas ritmā. Tika pabarots arī mans ego - varēju atteikties no uzaicinājuma dejot pat pieklājīga paskata vīriešcilvēkam. Lieki jau laikam teikt, ka es tur pēc izskata diezgan izcēlos, ņemot vērā, ka beidzot satumstot varēju uzvilkt savus melnos svārkus un izlaist matus tā, lai nebūtu jāmirst nost no karstuma.

Pēc tam aizgāju uz jūru pagulēt smiltīs un pavērot zvaigznes. Jūras viļņu radītā mūzika ir daudz patīkamāka par to troksni, kas nāk no estrādes. Redzēju arī krītošo zvaigzni. NLO gan šonakt nebija, bet gan jau kādu citu nakti. Ceru, ka šī gulēšana vēsajās smiltīs nebūs nākusi par sliktu manām nierēm, kas mēdz būt ļoti jūtīgas pret apsaldējumiem.

Vispār izskatās, ka šogad īstenosies viens galīgi muļķīgs manas bērnības sapnis - palikt uz otru gadu. Universitātē tas vismaz nešķiet tik dīvaini kā skolā.

Jo vairāk man ir laika man pašai, jo šķiet, ka dzīve rit straujāk un straujāk arī notiek pārmaiņas. Ir cilvēki, kas uz šīm pārmaiņām mani ir iedvesmojuši un par to paldies viņiem. Bet vispār es jūtu, ka savā pasaulē esmu viena pati un man nav neviena, ar kuru varētu iet kopā. Pašai man jātiek ar savu dzīvi galā.
Katru dienu pie manis nāk daudz jaunas informācijas, kas izraisa galvassāpes, bet tās šoreiz ir gandrīz vai patīkamas, jo saprotu, ka tās ir no jaunās informācijas, kas grauj vecos uzskatus un veido jaunas pilnīgākas neironu shēmas manās smadzenēs. Parasti šāda sajūta ir kādā smadzeņu apgabalā, kurā es jūtu, ka izzūd kāds bloks, bet tagad tas notiek visās smadzenēs.
Viens no maniem mazajiem mērķiem šobrīd ir apgūt pēc iespējas vairāk veidus, kā palīdzēt cilvēkiem izrauties no ikdienas burzmas un rutīnas. Ir patīkami vērot cilvēkus, kas atbraukuši no Rīgas pie manis ciemos, sēž mierīgi dārza dīvānā un bauda mieru un klusumu. Vēlos arī apgūt dažādas masāžas tehnikas, jo tā ir lieta, ko man ļoti, ļoti patīk darīt – pati parasti to laikā aizeju tādā kā transā.
Vispār ik pa laikam gribas vienkārši kliegt un bļaustītes, ko arī daru. Paliek nedaudz vieglāk. Vakar es centos visu izdziedāt kā rezultātā tiku pie patīkami sāpošām balss saitēm, jo es dikti cenotos.

Regīna iekrita pati savās lamatās

Tikko pirmo reizi mūžā izdzēru tasīti kafijas, kurai klāt nebija cukura. Biju vienkārši uztaisījusi termokrūzē, lai aizvestu omai uz slimnīcu, bet viņa beigās no tās atteicās. Labu mantu jau ārā neliešu, tāpēc izdzēru. Tai bija klāt pievienots nedaudz kafijas krējuma, tāpēc bija nedaudz dīvaini. Laikam diezgan muļķīgs atklājums manā vecumā.

Vakar, skatoties uz sevi spogulī, sapratu, ka atkal vēlos būt ar rudiem matiem. Būs rīt Rīgā jāiepērk hennas krājumi. Interesanti pēc cik dienām man atkal gribēsies melnus?

Šodien tiku arī pie neliela pārsteiguma sakarā ar kādu cilvēku, kuru es izrādās iepriekš galīgi neesmu pazinusi. Bet tagad vismaz daudz kas vairāk ir skaidrs. Jebkurā gadījumā manā dzīvē visapkārt ir tik daudz interesantu ne-normālu cilvēku, ka prieks ^^

Nedaudz skumīgi vienai pašai mājās. Pie manis nebrauc nedz skaistās meitenes, nedz mīļotais vīrietis. Sakarā ar silto laiku kaķi arī iekšā parādās retu reizi tikai lai kaut ko apēstu.

Un vēl man tagad ir pasaulē foršākā sms melodija. Tas ir motīviņš no manas bērnības mīļākās spēles Battle City jeb tanciņiem. To izdzirdot man garastāvoklis uzreiz uzlabojas par daudziem procentiem ^^

Šodien, kamēr stāvēju uz perona un gaidīju vilcienu, pamanīju, cik ļoti bālas ir manas rokas. Sajutos kā skaista porcelāna lelle.

Un vēl man ir lielie prieki par putekšņiem peļķēs - mazie dzeltenie zaļās pasakas vēstneši ^^