The · Nightqueens · Game

Meh, paspēju jau pierast pie saulainajiem rītiem. Tagad ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst.
Dīvainākais bija, ka pamostoties, uz viena spilvena bija mazs, beigts prusaks, bet uz otra grāmata. Otro es vismaz zinu, kurš tur nolika, bet pirmais bija pilnīgs wtf.

No kora vadības atnāca ziņa, ka šomēnes obligāti jābūt uz visiem mēģinājumiem, jo jebkura brīdī varot ierasties pārbaude. Ja viņiem nepatiks, tas ko viņi redzēs, tad ir iespēja, ka korim tiks atņemts finansējums, kas nepavisam nebūtu jauki.

Kāds, nezina, vai kaut kur var noklausīties visu nākošo dziesmu svētku dziesmu ierakstus?

No rīta pirmās darbības tagad man ir nevis kafijas uzvārīšana un datora ieslēgšana, bet gan blokflautas atrašana un spēlēšana. Un pirms iziešanas ārā no mājas, tagad nevis paskatos uz sevis pogulī, bet nospēlēju kādu melodiju. Šodien tā gandrīz nokavēju kopmēģinājumu. Vienai pašai ko atrast naktī pirmās slimnīcas teritorijā būtu diezgan bezcerīgi.
Ja kādam ir vēlme redzēt mani ar kori uzstājamies, tad tāda iespēja būs otrdien (16. nov) 19:00 LU lielajā aulā. Ieeja bez maksas.
Kur varētu dabūt notis dažādām latviešu tautas dziesmām? Nedaudz kaitina, ka pārsvarā visur var dabūt visādas ziņģes un tā saucamās galda dziesmas, bet ar normālām tautasdziesmām ir diezgan švaki.
Un vēl nokonstatēju, ka ir ļoti sarežģīti norunāt tikšanos ar cilvēku, kurš izdomājis dzīvot tikai tagadnei. Bet man laiks vairāk vai mazāk jāsaplāno arī rītdienai.
Šodien bija jauks pārsteigums, kad jauks cilvēciņš mani aizveda uz eko/diennakts veikalu uz Bruņinieku ielas, kur ir iespēja omulīgi pasēdēt, apēst kādu čebureku un izdzert tēju. Tur ieraudzīju arī viena sava sapņa manifestāciju - upeņu vīnu. Nespēju turēties pretī un iegādājos šo dziru. Tagad jāgaida kāds īpašs notikums, lai to nomalkotu. Lai arī vienmēr jau var saaicināt cilvēkus un svinēt savu "Unbirthday" :)
18. novembrī laikam būs jāaizbrauc uz Jūrmalu, uz kapiem ciemos pie omas, kurai būtu dzimšanas diena. Vispār nedaudz dīvaini, ka neesmu tur vēl bijusi. Lai arī iešana uz kapiem man laikam nekad nav bijusi nekas īpašs. Varbūt tāpēc, ka neviens man tuvs cilvēks vēl nebija nomiris. Tik daži mājdzīvnieki, bet tie guļ mūsu dārza mazajos zvēru kapiņos. Vispār jau "mūsu" vairs nevar teikt. Nav vairs man nekādas saistības ar to vietu, ja neskaita visas manas bērnības atmiņas.
Sen nebiju šeit neko garu rakstījusi... Laikam tagad to daru tāpēc, ka man jāmācās kontroldarbam, bet kā jau parasti negribas.
Gribu uz kādu sadziedāšanos.
Vēl mani mēģina ik pa laiciņam pierunāt iet uz dančiem, bet man bail. Dejoju es tikai viena pati mežā vai pērkona negaisā. Dejot kopā ar citiem cilvēkiem šķiet savādi. Pieņemu, ka, kad saņemšos, tad jau būs labi.