kaa vienmeer...
es zinu, es biju laimīgs...
kaut vai mirkli ieraugot tevi...
tagad man trūkst pat šis mazumiņš, kas bija...
tagad man nav nekā...
es zinu, tu man atnesi daudz, bet neatnesi sevi!
es skumstu... tomēr bij labāk redzēt tevi...
tu dzīvo, es nīkstu, tu samidi, es raudu...
es negribu, lai man atkal sāp, bet es zinu, ka savādāk nebūs...
bet vēl vairāk es negribu, lai tev sāp... tāpēc es klusēju,
tu taču piedosi man, ka tā darīju, tu taču...
es nespēju neko neteikt, tu skumsti, es atkal pazūdu... un tā no jauna
es taču daru nepareizi! apturiet mani, nelaidiet pie tevis...
apturiet mani! negaidiet, kamēr es atkal mocīšu tevi...
tu esi labāka par mani, es esmu izmisumā!

"tu man patiic"... kā lai es neatceros šos vārdus...
varbūt tev nevajadzēja teikt, bet es tos dzirdēju...
bet tā taču nav! ārprāc... manā galvā nav neviena cita,
tu esi visur, tu esi uz katra soļa, tu esi manī,
...bet tomēr tas ir labāk nekā bija!
...kad nebija neviena...
vismaz man ir par ko skumt, vismaz es varu raudāt...