Atknibināt kreveli vaļā ar domu paskatīties, vai ir jau sadzijis. Un vēl specāli stiprāk iedurt (veikt triecientestus) jūtīgajā vietā ar domu pārliecināties, ka rēta atkārtoti vairs netiks uzplēsta.

Man pašam ir, jāsaka, ļoti nelāgs paradums (balstīts uz nepacietību) censties testēt sevi, iztēlojoties vai provocējot trauksmi un paniku raisošās situācijas ar vēlmi pārbaudīt, vai mana jaunā pieeja un uzskati mazina diskomforta rašanos. Un visos gadījumos, lai cik mainījies vai gatavs es būtu, tā panika un trauksmes sajūta turpina rasties. Kam seko apziņa, ka mani mēģinājumi mainīt dzīves pieeju ir (kārtējo) reizi beigušies ar fiasko.
Bet tajā pat laikā pēc šādām situācijām, kad esmu nedaudz nomierinājies un apdomājis iepriekš notikušo, es atkal un atkal nonāku pie viena un tā paša secinājuma, ka tas uzlabojums izmainītai dzīves pieejai ir nevis tas, ko es jūtu konkrētajās stresa situācijās, bet gan tas, kā es pēc tam reaģēju uz šīm situācijām.
Varētu teikt, ka mana jaunā pieeja ir novirzīt uzmanību no šīm krevelēm uz kaut ko citu. Piemēram, uz lietām, kas man sagādā prieku un gandarījumu.

Vai šī jaunā pieeja ir rezultatīva?
Mans [līdz šim] vienīgais iedarbīgais līzeklis kreveļu mierā likšanai ir jaunas rētas. Bet nu neiešu tak apzināti visu laiku radīt sev jaunus pārdzīvojumus,lai tik aizmirstos vecie. Un morāli neesmu vel tik nobriedusi,nedz arī pacietīga, acīm redzot, lai spētu mierīgi verot, kā rēta savelkas un krevele pazūd pati no sevis.

Attiecībā uz sevi es savulaik nonācu pie slēdziena, ka vairums kreņķu man rodas no tā, ka es uz sajūtām, domām un emocijām izvēlos reaģēt - es piešķiru nozīmi. Un manas dzīves pieejas maiņa izpaudās pieejas maiņa šīm sajūtām un emocijām. Agrāk es izvēlējos reaģēt un veikt reālu rīcību saskaņā ar šīm sajūtām, tādējādi padarot katru satraukuma iemeslu sev kā reālu. Es mēdzu uztvērt domas, sajūtas un emocijas kā signālus, brīdinājuma un trauksmes zvanus, ka man draud kaut kas slikts. Un ka ar mani kaut kas notiks, ja es savulaicīgi nereaģēšu un neveikšu pretpasākumus. Es reaģēšanu uz domām un sajūtam uzskatīju par nenovirzīšanos no dzīves jēgas.
Bet mana jaunā pieeja ir "vienkārši" nereaģēt uz šīm domām. Vienkārši ir pēdiņās, jo īstenībā tā ir viena no grūtākajām lietām, ko esmu darījis. Manā gadījumā nereaģēt uz domām un sajūtām nozīmēja atteikties no apziņas par savas dzīves kontrolēšanu un sevis pasargāšanu caur paredzamību, kas nozīmē pieļaut manu lielāko baiļu īstenošanos - bailes no nāves. Sākumā sajūta liekas briesmīga - jūties bezpalīdzīgs, izmisis, visa izpratne par dzīvi un sapņiem grūst kopā. Bet ja var izturēt to milzīgo spiedienu (YOLO vistiešākajā izpausmē), tad pēc kāda laika es apjautu, ka pasaule nav sabrukusi un es joprojām esmu dzīvs. Otra būtiskā lieta, kuru es atklāju, bija spēja pašam radīt savas emocijas. Agrāk es biju pieradis plūst pa straumi, tiekties pēc visu atzītām vērtībām un samierināties ar visām emocijām, kas man radās. Bet tad es atkal ar YOLO vienkārši uzgriezu visiem kreņķiem un bailēm muguru un metos iekšā kādā procesā ar domu gūt prieku. Un man par izbrīnu es no šāda proaktīvas darbības guvu daudz spēcīgāku pozitīvo iespaidu, kādu jebkad iepriekš biju guvis. Un tajā pat laikā es guvu vēl vienu būtisku atklāsmi, ka gala noskaņojumam nav jābūt visu emociju kopsummai. Agrāk es nevarēju dzīvot tālāk, ja mani kaut kas nomāca. Bieži vien es mēdzu iestrēgt, nespēdams virzīties tālāk, kamēr nebiju atrisinājis to, kas mani satrauca. Bet tagad es varu izvēlēties koncentrēties uz vēlamo un uz pārējo nereaģēt. Laikam atlēga šai pieejai ir atteikties no apziņas par kontroli un "atļaut" satraucošo domu esamību un necīnīties pret to īstenošanos, lai arī cik teorētiska būtu iespējamība.
Galvenais pluss ir sevis atpazīšana kā galveno kreņku un satraukumu avotu. Ir teiciens: "es nevaru izmainīt pasaule, bet es varu mainīt to, kā es uz šo pasauli reaģēju". Rezultātā es spēju daudz "vieglāk" tikt galā ar kreņķiem un mazāk "iestrēgt", lai varētu vairāk koncentrēties uz pozitīvo.
otra pozitīvā lieta ir izpratnes par dzīves jēgu maiņa. Agrāk es ticēju, ka dzīvē pastāv iepriekš definēta dzīves jēga (noteikumi, priekšraksti, tradīcijas, morāle utt.), kas tad man kā jebkuram citam cilvēkam ir jāievēro. Dabiski, ka realitātē man tas absolūti neizdevās. Ierobežotības sajūta, pretrunas, apmulsums, neziņa - daudz iemeslu kreņķiem un satraukumiem. Bet tagad man ir cita pieeja dzīvei. Pieeja, kas balstās uz to, ka dzīves jēga nepastāv. Ka mēs paši veidojam savu dzīves jēgu. Un man tas ir milzīgs atvieglojums, jo nav vairs nepieciešamība izlikties vai pielāgoties. Vai forsēt sev darīt lietas, kuras pašam nav vēlme darīt. Beidzot es spēju gūt līdzsvaru un harmoniju, kas agrāk man bija daudz grūtāk.
Protams, ir arī otra puse manai dzīves pieejas maiņai. Pirmkārt, atteikšanās no domas par paredzamību un kontroli. Manā gadījumā ļauties eksistenciālisam nozīmē atteikties no konkrētības. Man viss ir nepilnīgs un nekonkrēts. Lieki teikt, ka šāda pieeja īsti neatbilst pašreizējai kārtībai, kas pastāv sabiedrībā. Drīzāk rodas iespaids, ka sabiedrībā ir tendence tiekties uz pretējo - maksimālisms, efektivitāte, kvalitāte, vērtība. Līdz ar to teikt, ka man ar manu jauno pieeju dzīvot šādā pasaulē ir mulsinoši un nekomfortabli, būtu maigi teikts. Un saistībā ar sabiedrību izriet viena būtiska problēma - atšķirīga pieeja dzīvei. Man ir priekšstats, ka vairums cilvēki pieņem dzīves jēgu (un nevis meklē to paši), viņi tic kaut kādai noteiktai kārtībai. Viņi tic kaut kādai īstenībai, taisnībai. Bet nedz īstenība, nedz taisnība nepastāv.

(turpinājums)
Tieši otrādi, es balstos uz neziņu un paļaujos tikai uz to, kas man ir pieejams (ko es esmu pieredzējis, ko es redzu, dzirdu utt). Daudzos dzīves aspektos es izvēlos dzīvot atšķirīgi kā ir pieņemts, un man nav konkrēta pamatojuma vai attaisnojuma tam. Nedomāju, ka citiem cilvēkiem šāda pieeja dzīvei būtu pieņemama. Bet nu es turpinu uzdrīkstēties un uzdrošināties dzīvot pa savam, cik nu man apstākļi ļauj.
Tāds ir mans stāsts par manu dzīves pieejas maiņu. Es esmu guvis iespēju gūt laimi, līdzsvaru un harmoniju. Bet vienlaicīgi esmu pakļāvis sevi daudz lielākiem kreņķiem. Un šis līdzsvars ir tik trausls, ka mani ir ļoti viegli izsist no sliedēm, kam seko kreņķi un sevis apšaubīšana. (Ticība sev ir viena lieta, ko man būtu ļoti vērtīgi iemācīties.) Viss ir atkarīgs no perspektīvas. Ja dzīvošanu atšķirīgi uzskati kā dzīvošanu priekš sevis, tad ir ļoti labi. Bet ja dzīvošanu atšķirīgi uztver kā dzīvošanu pret citiem, tad nav diez ko komfortabli. Daudz iespēju laimei un priekam, un daudz iemeslu kreņķiem un satraukumiem. Bet, kā jau iepriekš rakstīju "pieturēties pie pozitīvā, un atmest visu pārējo". Kamēr vien būs iespēja un apstākļi izvēlēties.

Nu tā, pa šo ilgo klusuma pauzi esmu centusies kaut cik attīstīt sevī arī spēju nereaģēt uz mirkļa emocijām. Dažreiz, lai sevi uzvestu uz miera takas, pietiek tikai ar frāzi: "Tas viss ir tikai Tev galvā!" Bet citreiz ar to tiešām nepietiek, kā jau Tu pats rakstīji, nereaģēt nebūt nav tik vienkārši. Šobrīd esmu tādā stadijā, ka man mana emocionalitāte traucē, ļoti gribu iemācīties to kontrolēt, bet vēl ir tik daudz darba, jo pagaidām, visas atliktās šaubas, bailes, sajūtas pēc kāda nekonkrēta laika tāpat nāk ārā. Es gribu, lai visas emocijas, ko es atstumju konkrētajā mirklī, nevis atkāpjas uz laiciņu, lai nāktu ar jaunu sparu uzbrukumā, bet gan izdegtu un pazustu pavisam.
"Un šis līdzsvars ir tik trausls, ka mani ir ļoti viegli izsist no sliedēm, kam seko kreņķi un sevis apšaubīšana. (Ticība sev ir viena lieta, ko man būtu ļoti vērtīgi iemācīties.)" Šim es varu parakstīties zem katra vārda. Man liekas, nekad dzīvē es vēl neesmu sevi tik ļoti apšaubījusi un norakusi, kā šajos pēdējajos mēnešos. Es mēģinu saprast, vai es sevi vnk norakstu savu iedomu dēļ, kas sakrīt ar apkārtējiem apstākļiem, vai arī apkārtējie apstākļi pielāgojas tam, ko un kā es par sevi domāju.
Par dzīvošanu atšķirīgi- savulaik es sāku ar dzīvošanu "pret citiem", jo iederēties bariņā man nekādīgi neizdevās. Tagad jau tas ir palicis par dzīvošanu sev, kāda nu es esmu, tikai tas rada man problēmas ikdienā, piemēram, kura katrā darbā mani neņems, jo redz es izskatos šādi un uzvedos šādi... Vai dzīvošana sev ir šo neērtību vērta? Nu laikam jau jā.

"Vai dzīvošana sev ir šo neērtību vērta?" - tas ir jautājums, uz kuru, lai gūtu patiesu atbildi, ir jāatbild sev pašam.