Attiecībā uz sevi es savulaik nonācu pie slēdziena, ka vairums kreņķu man rodas no tā, ka es uz sajūtām, domām un emocijām izvēlos reaģēt - es piešķiru nozīmi. Un manas dzīves pieejas maiņa izpaudās pieejas maiņa šīm sajūtām un emocijām. Agrāk es izvēlējos reaģēt un veikt reālu rīcību saskaņā ar šīm sajūtām, tādējādi padarot katru satraukuma iemeslu sev kā reālu. Es mēdzu uztvērt domas, sajūtas un emocijas kā signālus, brīdinājuma un trauksmes zvanus, ka man draud kaut kas slikts. Un ka ar mani kaut kas notiks, ja es savulaicīgi nereaģēšu un neveikšu pretpasākumus. Es reaģēšanu uz domām un sajūtam uzskatīju par nenovirzīšanos no dzīves jēgas.
Bet mana jaunā pieeja ir "vienkārši" nereaģēt uz šīm domām. Vienkārši ir pēdiņās, jo īstenībā tā ir viena no grūtākajām lietām, ko esmu darījis. Manā gadījumā nereaģēt uz domām un sajūtām nozīmēja atteikties no apziņas par savas dzīves kontrolēšanu un sevis pasargāšanu caur paredzamību, kas nozīmē pieļaut manu lielāko baiļu īstenošanos - bailes no nāves. Sākumā sajūta liekas briesmīga - jūties bezpalīdzīgs, izmisis, visa izpratne par dzīvi un sapņiem grūst kopā. Bet ja var izturēt to milzīgo spiedienu (YOLO vistiešākajā izpausmē), tad pēc kāda laika es apjautu, ka pasaule nav sabrukusi un es joprojām esmu dzīvs. Otra būtiskā lieta, kuru es atklāju, bija spēja pašam radīt savas emocijas. Agrāk es biju pieradis plūst pa straumi, tiekties pēc visu atzītām vērtībām un samierināties ar visām emocijām, kas man radās. Bet tad es atkal ar YOLO vienkārši uzgriezu visiem kreņķiem un bailēm muguru un metos iekšā kādā procesā ar domu gūt prieku. Un man par izbrīnu es no šāda proaktīvas darbības guvu daudz spēcīgāku pozitīvo iespaidu, kādu jebkad iepriekš biju guvis. Un tajā pat laikā es guvu vēl vienu būtisku atklāsmi, ka gala noskaņojumam nav jābūt visu emociju kopsummai. Agrāk es nevarēju dzīvot tālāk, ja mani kaut kas nomāca. Bieži vien es mēdzu iestrēgt, nespēdams virzīties tālāk, kamēr nebiju atrisinājis to, kas mani satrauca. Bet tagad es varu izvēlēties koncentrēties uz vēlamo un uz pārējo nereaģēt. Laikam atlēga šai pieejai ir atteikties no apziņas par kontroli un "atļaut" satraucošo domu esamību un necīnīties pret to īstenošanos, lai arī cik teorētiska būtu iespējamība.
Galvenais pluss ir sevis atpazīšana kā galveno kreņku un satraukumu avotu. Ir teiciens: "es nevaru izmainīt pasaule, bet es varu mainīt to, kā es uz šo pasauli reaģēju". Rezultātā es spēju daudz "vieglāk" tikt galā ar kreņķiem un mazāk "iestrēgt", lai varētu vairāk koncentrēties uz pozitīvo.
otra pozitīvā lieta ir izpratnes par dzīves jēgu maiņa. Agrāk es ticēju, ka dzīvē pastāv iepriekš definēta dzīves jēga (noteikumi, priekšraksti, tradīcijas, morāle utt.), kas tad man kā jebkuram citam cilvēkam ir jāievēro. Dabiski, ka realitātē man tas absolūti neizdevās. Ierobežotības sajūta, pretrunas, apmulsums, neziņa - daudz iemeslu kreņķiem un satraukumiem. Bet tagad man ir cita pieeja dzīvei. Pieeja, kas balstās uz to, ka dzīves jēga nepastāv. Ka mēs paši veidojam savu dzīves jēgu. Un man tas ir milzīgs atvieglojums, jo nav vairs nepieciešamība izlikties vai pielāgoties. Vai forsēt sev darīt lietas, kuras pašam nav vēlme darīt. Beidzot es spēju gūt līdzsvaru un harmoniju, kas agrāk man bija daudz grūtāk.
Protams, ir arī otra puse manai dzīves pieejas maiņai. Pirmkārt, atteikšanās no domas par paredzamību un kontroli. Manā gadījumā ļauties eksistenciālisam nozīmē atteikties no konkrētības. Man viss ir nepilnīgs un nekonkrēts. Lieki teikt, ka šāda pieeja īsti neatbilst pašreizējai kārtībai, kas pastāv sabiedrībā. Drīzāk rodas iespaids, ka sabiedrībā ir tendence tiekties uz pretējo - maksimālisms, efektivitāte, kvalitāte, vērtība. Līdz ar to teikt, ka man ar manu jauno pieeju dzīvot šādā pasaulē ir mulsinoši un nekomfortabli, būtu maigi teikts. Un saistībā ar sabiedrību izriet viena būtiska problēma - atšķirīga pieeja dzīvei. Man ir priekšstats, ka vairums cilvēki pieņem dzīves jēgu (un nevis meklē to paši), viņi tic kaut kādai noteiktai kārtībai. Viņi tic kaut kādai īstenībai, taisnībai. Bet nedz īstenība, nedz taisnība nepastāv.