Nu tā, pa šo ilgo klusuma pauzi esmu centusies kaut cik attīstīt sevī arī spēju nereaģēt uz mirkļa emocijām. Dažreiz, lai sevi uzvestu uz miera takas, pietiek tikai ar frāzi: "Tas viss ir tikai Tev galvā!" Bet citreiz ar to tiešām nepietiek, kā jau Tu pats rakstīji, nereaģēt nebūt nav tik vienkārši. Šobrīd esmu tādā stadijā, ka man mana emocionalitāte traucē, ļoti gribu iemācīties to kontrolēt, bet vēl ir tik daudz darba, jo pagaidām, visas atliktās šaubas, bailes, sajūtas pēc kāda nekonkrēta laika tāpat nāk ārā. Es gribu, lai visas emocijas, ko es atstumju konkrētajā mirklī, nevis atkāpjas uz laiciņu, lai nāktu ar jaunu sparu uzbrukumā, bet gan izdegtu un pazustu pavisam.
"Un šis līdzsvars ir tik trausls, ka mani ir ļoti viegli izsist no sliedēm, kam seko kreņķi un sevis apšaubīšana. (Ticība sev ir viena lieta, ko man būtu ļoti vērtīgi iemācīties.)" Šim es varu parakstīties zem katra vārda. Man liekas, nekad dzīvē es vēl neesmu sevi tik ļoti apšaubījusi un norakusi, kā šajos pēdējajos mēnešos. Es mēģinu saprast, vai es sevi vnk norakstu savu iedomu dēļ, kas sakrīt ar apkārtējiem apstākļiem, vai arī apkārtējie apstākļi pielāgojas tam, ko un kā es par sevi domāju.
Par dzīvošanu atšķirīgi- savulaik es sāku ar dzīvošanu "pret citiem", jo iederēties bariņā man nekādīgi neizdevās. Tagad jau tas ir palicis par dzīvošanu sev, kāda nu es esmu, tikai tas rada man problēmas ikdienā, piemēram, kura katrā darbā mani neņems, jo redz es izskatos šādi un uzvedos šādi... Vai dzīvošana sev ir šo neērtību vērta? Nu laikam jau jā.