Atknibināt kreveli vaļā ar domu paskatīties, vai ir jau sadzijis. Un vēl specāli stiprāk iedurt (veikt triecientestus) jūtīgajā vietā ar domu pārliecināties, ka rēta atkārtoti vairs netiks uzplēsta.

Man pašam ir, jāsaka, ļoti nelāgs paradums (balstīts uz nepacietību) censties testēt sevi, iztēlojoties vai provocējot trauksmi un paniku raisošās situācijas ar vēlmi pārbaudīt, vai mana jaunā pieeja un uzskati mazina diskomforta rašanos. Un visos gadījumos, lai cik mainījies vai gatavs es būtu, tā panika un trauksmes sajūta turpina rasties. Kam seko apziņa, ka mani mēģinājumi mainīt dzīves pieeju ir (kārtējo) reizi beigušies ar fiasko.
Bet tajā pat laikā pēc šādām situācijām, kad esmu nedaudz nomierinājies un apdomājis iepriekš notikušo, es atkal un atkal nonāku pie viena un tā paša secinājuma, ka tas uzlabojums izmainītai dzīves pieejai ir nevis tas, ko es jūtu konkrētajās stresa situācijās, bet gan tas, kā es pēc tam reaģēju uz šīm situācijām.
Varētu teikt, ka mana jaunā pieeja ir novirzīt uzmanību no šīm krevelēm uz kaut ko citu. Piemēram, uz lietām, kas man sagādā prieku un gandarījumu.