Pēc ilgiem laikiem (aptuveni kopš Jerofejeva "Maskava-Gailīši", Solžeņicina "Vēža palāta" un Bahmanes "Malina") atkal esmu aizrāvusies. Kunderas "Nepanesamais esības vieglums" ir negaidīti lieliska grāmatiņa. Tā mētājās pa plauktiem labu laiku, bet kaut kādi nebūt aizspriedumi mani atturēja to ņemt rokās. Varbūt biju to dzirdējusi piesaucam kādu, kurš ciena Koelju. Grāmatas es izvēlos un lasu kritiski, slavēju tikai kādas desmit, piecpadsmit varbūt un Dostojevski. Kunderas radītie tēli gan propogandē teju nereālas dzīves, bet visā visumā - formas un satura harmonija, spriedelēšana par tiem bastioniem, uz kuriem dzīve stāv, baiļu tiranizēta sabiedrība, režīms un vēsturiskas atkāpes, kiča problēma, līdzjūtams sižets, nu viss, viss kā nākas, un vēl erotiskas ainiņas arīdzan.

Sabīnes gleznu koncepcija ir kā naglai uz galvas - priekšplānā saprotami meli, kas kādā stūrī pāršķelti ("ar īstajiem jautājumiem"), lai atsegtu nesaprotamu patiesību.

Grāmata, ko būtu gribējusi uzrakstīt es, ja vien es tā mācētu.